Ziņu aģentūru nule publiskotie fakti par AIDS izplatību lieku reizi atgādina par Latvijai drūmajām perspektīvām.
Ziņu aģentūru nule publiskotie fakti par AIDS izplatību lieku reizi atgādina par Latvijai drūmajām perspektīvām. Ja arī turpmāk līdzekļu piešķīrums noteiktiem projektiem veselības aizsardzībā un nepieciešamība sakārtot likumdošanu paliks vispārīgu runu līmenī, redz, slimai sabiedrībai likumsakarīgi dzimst slimi bērni, kādu dienu tiešām dzīvosim pēc trešās pasaules valstu veselības standartiem. To pamatprincips vēsta, ka darīšana ir ar sērgām, pret kurām modernā medicīna ir gandrīz bezspēcīga, un ka neviens neatkarīgi no konta stāvokļa bankā vai pieejamības labākajiem dakteriem nevar būt drošs par savu rītdienu
Aģentūra BNS informē, ka, salīdzinot ar 1999. gadu, HIV inficēto skaits Latvijā «oficiāli» divkāršojies. Reālais potenciāls, iespējams, ir reizes trīs lielāks.
Par oficiālo datu aptuvenību liecina arī pilsētas Narkoloģiskās slimnīcas mediķu informācija par HIV izplatību Jelgavā. Turklāt izrādās, ka kārtība «īpaši smagu gadījumu» ārstēšanā tepat pilsētā liecina tiklab par mediķu bezspēcību to mainīt, kā par sistēmas centra pārraugu vienaldzīgo attieksmi.
Vēl pavisam nesen vietējie narkomāni, tostarp potenciālie «aidinieki», tika sūtīti uz galvaspilsētas klīnikām. Bet, tā kā patlaban tās esot stāvgrūdām pilnas, narkomāni jāārstē Narkoloģijas slimnīcas Detoksikācijas nodaļā, kur ārstējas alkoholiķi. Tā, kopš pagājušā gada šai kompānijai ik nedēļu pievienojas divi līdz četri narkomāni, un kontingents iznāk – bez komentāriem. Kā stāsta, uznākot lēkmēm, viņi darot nudien trakas lietas – it kā zinādami, ka slimnīcas rocība neļauj nodrošināt vairāk par trim dežūrdarbiniekiem diennaktī. Galu galā šiem daudzskaitlīgajiem pacientiem (vīriešiem, sievietēm, bērniem) diendienā iznāk izjust citam cita sabiedrību. Nav gan zināms, cik tieši, bet pērn viņu vidū bijuši ar HIV inficētie.
Vēl vairāk uzmanību saista cita tendence – AIDS profilakses centra speciālisti atzīst, ka HIV nēsātāju vidū īpaši augts ir intravenozo narkotiku lietotāju (šļircētāju) īpatsvars – ap 68 procenti. Pēc Viduslatvijas slimokases Jelgavas nodaļas datiem, Jelgavā šī proporcija būtu pat vēl lielāka. Tiek lēsts, ka ar HIV varētu būt inficēti 10 procenti intravenozo narkotiku lietotāju. Turklāt infekcija visstraujāk izplatoties tieši nepilngadīgo vidū. Pērn Latvijā nepilngadīgo inficēto reģistrēts piecas (!) reizes vairāk nekā 1999. gadā.
Kā redzams, ir pamats bažām par to, ka ķīmiskās apdullināšanās «augļi», kuru dēļ tieši jaunieši arvien vairāk ir gatavi upurēt savu un ne tikai savu veselību, «atspēlējas» tieši AIDS izteiksmē.
Tātad – pasargāties no 20. gadsimta mēra vispirms nozīmē apturēt narkomānijas izplatību Latvijā un tikai pēc tam apcerēt geju un ekscentriski seksuālo attiecību piekritēju vietu mūsu vidū.
Protams, iespējas inficēties ar AIDS ir dažādas, nereti – traģiski triviālas. Un tomēr cilvēks ar normālu apziņu ir krietni mazāk pakļauts šādam riskam. Pirmkārt, tāpēc, ka vismaz daļēji viņš kontrolē savu rīcību. Otrkārt, vīrusa izplatība notiek pēc principa «asinis asinīs» – vīrusa tranzītvide ir cilvēka bioloģiskie šķidrumi. Ja ik dienas vajag durstīt vēnas ar apšaubāmas izcelsmes šļircēm, iespēja inficēties ir daudz lielāka, nekā stājoties jebkāda veida dzimumsakaros vai inficējoties sadzīvisku traumu gadījumos.
Protams, pamatu pamats infekcijas ierobežošanai ir sabiedrības izglītošanas darbs. Informācijas pareizā vietā un laikā par AIDS cēloņiem un sekām nekad nebūs par daudz. Šķiet, tas arī tiek darīts. Tomēr, lai cik vērtīgas arī nebūtu «stopAIDS» akcijas, tās nedos vēlamo rezultātu, kamēr vien Saeimas un valdības lēmēji nebūs gatavi īstenot konkrētus un gana radikālus lēmumus.
Pirmkārt, nav saprotams, kāpēc padomju laiku narkomāni tika ārstēti piespiedus, bet mūsdienās iznāk, ka atbilstoši cilvēktiesību standartiem (kādiem?) ikvienam ir tiesības deformēt apziņu ar ķīmiskām vielām gluži tāpat kā tikt pakļautam likteņa gribai un saslimt, teiksim, ar gripu. Ir, protams, labi ierīkot bezmaksas šļirču apmaiņas punktus, taču jebkurš narkologs atzīs, ka hronisku «lomku» gadījumā cilvēkam par tādiem – ne silts, ne auksts.
Var diskutēt, vai piespiedu kārtā jāpakļauj kontrolei potenciālie AIDS un citu smagu infekcijas slimību slimnieki, tomēr nav pieļaujams, ka narkomānija tiek uztverta kā slimība tradicionālā nozīmē. Katrā ziņā šķiet dīvaini, ka viens ar HIV vīrusu slims pacients var vienkārši pazust no mediķu redzesloka. Jelgavā šāds gadījums ir bijis un gan jau ne viens vien. Acīmredzot nav tādu likumdošanā noteiktu spēku, kas kādam liktu interesēties par šā slimnieka tālāko likteni.
Visbeidzot AIDS tēma rosina uzdot jautājumus par mediķu tiesisko aizsardzību, kas būs tālu no vēlamā ne tikai Jelgavas Narkoloģiskajā slimnīcā vien. Skaidrs taču – jo vairāk ārsts ir drošs par sevi, jo labāk var palīdzēt otram nelaimē.
