Kārlis Freibergs savu fotoizstādi «4 gadalaiki» velta meitai Alisei Marijai
Kārlis Roberts Freibergs dzimis 1963. gada 15. decembrī Monreālā, Kvebekas provincē, Kanādā, bet Latvijā dzīvo kopš 1990. gada. Sabiedrībā pazīstams kā žurnālists, redaktors un tulkotājs. Precējies ar mākslinieci Lindu Freibergu. Viņu meita Alise Marija Freiberga dzimusi 2013. gadā.
– Izstādes «4 gadalaiki» atvēršana tieši jūsu 50. jubilejā droši vien nebija sakritība?
Tā jau kļuvusi par sava veida tradīciju. Šī man ir trešā personālizstāde. Savu pirmo fotoizstādi «40 +1» atklāju 2003. gadā Foto muzejā Rīgā, lai atzīmētu 40 gadu jubileju. Otrā personālizstāde «44 +1» bija tieši četrus gadus vēlāk, manā 44. dzimšanas dienā, un tika atklāta Jelgavas kultūras namā. Nu esmu nonācis līdz savai piecdesmitgadei un trešajai izstādei, arī Jelgavā, tikai nu jau Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejā. Izstādes «4 gadalaiki» attēli tapuši, bildējot panorāmas savā dzīvesvietā Platones upes krastā, Jelgavas novadā. Izstāde sastāv no 16 lielformāta fotogrāfijām jeb pa četriem attēliem no katra gadalaika.
– Kārlim fotografēšana ir vaļasprieks. Kā uz to skatāties ar profesionālas mākslinieces aci (kamēr Kārlis aizņemts viesu sagaidīšanā, «Ziņas» jautāja jubilāra dzīvesbiedrei gleznotājai Lindai Freibergai – red.)?
Nu, man jau ļoti… Viņam ir spēcīga kompozicionālā izjūta. Kārlis savulaik sapazinās ar ukraiņu fotogrāfu Oļesu Caruku, kurš viņam deva vairākus būtiskus padomus – piemēram, pirms stāstīt stāstu, vienmēr jāpadomā, vai tajā tiešām nepieciešamas visas sākotnēji iecerētās lietas. Attēlā jāliek tikai tā informācija, kas patiešām vajadzīga, bez kuras nu nekādi nevar iztikt.
– Nav par daudz mākslinieku ģimenē? Vai tā nemēdz būt?
Mākslinieki jau ir tie, kas meklē skaistumu, un skaistuma, manuprāt, nekad nevar būt par daudz.
– Un kā izstāde patīk Alisei?
Alise šajā vecumā ir galējību cilvēks, viņai vai nu viss patīk, vai viss nepatīk. Šoreiz drīzāk patīk. Laikam tāpēc, ka izstāde veltīta viņai.
Kārlis: «4 gadalaikus» veltu savai meitai Alisei Marijai Freibergai, kura nākusi pasaulē mājdzemdībās 2013. gada 2. februārī, tajā pašā lauku īpašumā, kur bildēti attēli šai fotoizstādei. Iepriekšējā izstāde «44+1» bija veltīta manai sievai Lindai Freibergai, bet pirmo izstādi veltīju saviem vecākiem Vairai Vīķei-Freibergai un Imantam Freibergam.
– Kurš no nosaukumā minētajiem četriem gadalaikiem pašam šķiet tas mīļākais un labākais (sarunai atkal pievienojies izstādes autors – red.)?
Kārlis: Fotogrāfijai vispateicīgākie ir ziema un rudens. Faktiski visas bildes tapušas turpat pie manām mājām Platonē. Es biju ievērojis, ka līdz ar dabas apstākļu maiņu mainās arī viss pārējais. Viena un tā pati vieta dažādos gada un pat diennakts laikos var izskatīties pilnīgi citādi. Dažreiz ir tā – izej ārā, un dažbrīd pat aizraujas elpa.
Ar aizrautību esmu vērojis, kā daba cikliski mainās, kā saule, mēness un zvaigznes ceļo pa debesu jumu, kā viena un tā pati vieta var būt tik dažāda. Man radās vēlme iemūžināt kaut nelielu daļu no visa tā skaistuma, ko redzu ik dienas. Tā pakāpeniski sakrājušies vairāki desmiti panorāmisku attēlu, kas uzņemti manas mājas pagalmā vai arī turpat tuvumā, mūsu lauku īpašumā. Attēlos apmeklētāji var atpazīt tās pašas vietas dažādās noskaņās.
– Visas līdzšinējās izstādes bijušas Latvijā. Vai Kanādā nefotografējāt?
Pirmo fotoaparātu vecāki uzdāvināja, kad man bija 15 gadu. Bet līdz pirmajai izstādei pagāja vesels gadsimta ceturksnis. Šis vaļasprieks mani pārņēma pamazām.
– Un tagadējā jūsu pamatprofesija?
Esmu galvenokārt tulkotājs. Tulkoju daudz ko, bet visregulārāk – reizi mēnesī – jādarbojas ar žurnālu «Baltic Outlook», kas domāts kompānijas «airBaltic» lidmašīnu pasažieriem.
– Atbraucāt uz šejieni kopā ar vecākiem?
Nē, daudz agrāk, jau 1990. gadā, bet ar domu, ka palikšu ne ilgāk par pusgadu. Bet sanācis tā, ka vēl joprojām esmu šeit.
Sāku ar žurnālistiku. Mani pieņēma darbā Elita Veidemane, un veidoju «Atmodas» angļu valodas izdevumu. Kādu gadu nostrādāju «Atmodā», bet tad ar kompanjoniem nodibināju savu avīzi – nedēļrakstu «The Baltic Observer», kur piecus gadus sabiju galvenais redaktors. Vēlāk tas kļuva par «The Baltic Times», bet tad jau bijām šo izdevumu pārdevuši.
Visi šie izdevumi galvenokārt bija orientēti uz ārzemniekiem – ziņas par Baltijas valstīm angļu valodā.
Savukārt mana māte Vaira Vīķe-Freiberga uz Latviju atbrauca tikai 1998. gadā, lai organizētu un vadītu Latvijas institūtu, līdz 1999. gadā Saeima viņu ievēlēja par Latvijas Valsts prezidenti.
– Varbūt pie tā, ka jūs 1990. gadā palikāt Latvijā ilgāk par sākumā paredzētajiem sešiem mēnešiem, vainojama Linda?
Nē, Lindu es satiku vēlāk. Laikam jau tās bija manas saknes, kas nelaida prom. Senču balss vai kas tāds, sauciet, kā gribat.
Faktiski esmu bijis arī Latvijas PSR. Tas bija 1985. gadā, kad atbraucu ar vienu Amerikas latviešu tūristu firmu. Daudz vairāk par viesnīcu «Latvija» gan toreiz neredzēju. Citādi jau bija 1988. gadā, kad mani uzaicināja Zinātņu akadēmija, pats Vilis Samsons, kādreizējais sarkano partizānu vadonis. Un tiku arī – aizgāju uz PSRS konsulātu Monreālā un dabūju oficiālu vīzu. Bet 1990. gadā uz PSRS konsulātu gāju jau ar Latvijas Tautas frontes ielūgumu.
– Ar senākiem laikiem esam tikuši skaidrībā, bet kā nokļuvāt Platonē? Vai tas saistīts ar kādiem jūsu vai Lindas senču īpašumiem?
Mani senči nāk no Jelgavas. Radiem bijis īpašums pie Svētes, bet jau pirmajā okupācijas gadā – 1940. – viņus no turienes padzina, jo tajā vietā tika izlemts būvēt kara aerodromu. Mans tēvs dzīvojis Jelgavā, Skolas ielā 12, mājā, ko projektējis tēva tēvs, pēc profesijas arhitekts. Tā māja tur stāv vēl tagad, bet 1944. gadā, kad tēvam bija 10 gadu, ģimene devās bēgļu gaitās.
Vēlme dzīvot laukos mums ar Lindu radās vienlaicīgi. Pati Linda ir no Ķeguma puses, Platoni mēs atradām ar sludinājuma palīdzību – 2008. gadā pētījām internetu. Sazvanījāmies ar saimniekiem, atbraucām un… palikām.
– Pat daudziem latviešiem Zemgales līdzenums nešķiet pietiekami atraktīvs. Kāpēc izvēlējāties Platoni, nevis Piebalgu vai Daugavas līčus un Gaujas krastus?Varbūt Linda kā gleznotāja jūt kādu saistību ar Ģedertu Eliasu?
Mums jau pirmajā reizē šis īpašums šķita ļoti skaists, nopirkām un 2009. gada aprīlī sākām tur dzīvot. Bet Eliasa dzimtas mājas tiešām ir tikai 2,5 kilometru attālumā, tajā pašā upes krastā. Esam braukuši ar laivu no savas mājas līdz viņa mājām.
Un mani saistīja arī tuvība ar Jelgavu, kur dzīvojis mans tēvs, bet vectēvs, izrādās, mācījies skolā, kas tajā laikā atradusies «Academia Petrina», tur, kur tagad mana izstāde.
Var teikt – aplis ir noslēdzies. Mans tēvs aizgāja bēgļu gaitās 1944. gadā, bet tagad visi esam atgriezušies, Latvija ir kļuvusi neatkarīga un mēs dzīvojam Jelgavas apkaimē. It kā nemaz nebūtu bijis tā kara.
– Bet neviens vien jūtas vīlies, jo līdz ar neatkarību gaidīja arī labāku dzīvi tīri materiālā izteiksmē.
Bet tā tomēr ir mūsu valsts. Var jau saprast, ka, piemēram, lielveikala kasieris, strādājot stresainu darbu, būtu pelnījis lielāku atalgojumu. Un rodas doma – man maz maksā, tāpēc es arī strādāšu pa roku galam. Un sākam griezties kā vāveres ritenī.
– Esat reliģiozs cilvēks un kopā ar ģimeni apmeklējat katoļu baznīcu. Esat bijis arī svētceļojumā pie jaunā pāvesta. Kā tas saskan ar jūsu mātes aizraušanos ar tautas dainām, ne tikai sadzīves, bet pat zinātniskā līmenī?
Man kaut kā izdodas apvienot latvisko dzīvesziņu ar ticību Dievam. («Tautasdziesmas jau arī attīra, un tur iekšā ir daudz kristietības,» sarunā iesaistās Linda, «daba, gadalaiki – tā ir vispārējās kultūras sastāvdaļa.»)
Abi studējam arī Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā. Kad beigsim, būsim bakalauri reliģijas zinātnēs. Tagad gan Alises dēļ mācībās esam paņēmuši pārtraukumu.
– Vai nav bijusi doma pašam iesaistīties politikā?
Jālieto vien vecais teiciens «Nekad nesaki nekad», bet šobrīd man tādu domu nav. Pašlaik mans aicinājums ir pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar savu sievu un meitu.
Es uzskatu, ka esmu dienējis Latvijai, kamēr strādāju Valsts prezidentes kancelejā. Rakstīju uzrunas, vēstules, preses paziņojumus, arī rediģēju un tulkoju. Un tā astoņus gadus. ◆
Kārlis Roberts Freibergs
◆ Dzimis 1963. gada 15. decembrī Monreālā, Kvebekā (Kanādā)
◆ Precējies, dzīvo Platones pagastā Jelgavas novadā
Izglītība
1996 – 1997
Diploms starptautiskajās zinībās Eiropas Augstāko starptautisko zinību institūtā (Nica, Francija)
1989 – 1990
Mācības politoloģijā Makgila Universitātē (Monreāla)
1987
Bakalaura grāds valodniecībā Makgila Universitātē
1982 – 1983
Diploms latviešu studijās Rietummičiganas Universitātē (Kalamazū, ASV).
1977 – 1982
Vidusskola Monreālā
Darba pieredze
2007 – 2013
Pašnodarbināts tulkotājs, redaktors un rakstnieks
1999 – 2007
Valsts prezidenta kancelejas līdzstrādnieks. Rakstījis, rediģējis un tulkojis uzrunas, intervijas, vēstules un citus tekstus Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai (angļu, franču, latviešu un spāņu valodā)
1998 – 1999
Pašnodarbināts tulks, redaktors un rakstnieks
1997 – 1998
Tulkošanas un terminoloģijas centrs. Vadījis Kanādas valdības finansētu projektu1996
ES lietu ministra Aleksandra Kiršteina biroja līdzstrādnieks. Palīdzējis izveidot izdevumu «Latvia and the European Union»
1995 – 1996
Ziņu aģentūra BNS. «Baltic Business Weekly» izdevuma galvenais redaktors1991 – 1995
Laikraksta «The Baltic Observer» galvenais redaktors1991 Izveidojis angļu valodas nedēļas laikrakstu «The Baltic Observer» (tagad «The Baltic Times»).
1991. g. janvārī un augustā – LR Augstākās Padomes preses centrā informējis ārvalstu masu saziņas līdzekļus par norisēm Latvijā
1990 – 1991
Laikraksta «Atmoda» līdzstrādnieks, angļu valodas izdevuma «Awakening» galvenais redaktors
1990 Atbraucis uz Latviju un apmeties uz dzīvi Rīgā
