“Es esmu agronome tāpēc, ka mana mamma Velga Lejniece ir agronome,” tik vienkārši savu profesijas izvēli jaunībā pamato Dagnija Hincenberga no Ozolnieku novada “Lazdiņiem”. Viņas ikdiena lielā mērā aizrit uzņēmumā “Agro BASF”, kur viņa strādā par pārdošanas vadītāju un konsultē lauksaimniekus par augu aizsardzības līdzekļiem.
12 hektāru raža par vienu traktoru
Taču Dagnija arī ir agronome savas ģimenes saimniecībā “Lazdiņi”, ko vada vīrs Oļegs un kas atrodas Lielupes krastā Salgales pagastā pie pašas Ozolnieku un Bauskas novada robežas. “Lazdiņi” ir tapuši 90. gadu sākumā klajā laukā. Viņas tēva vecāku Veras Antonijas un Arnolda Lejnieku lauku mājas “Renceles” atrodas puskilometru nostāk. 90. gadu sākumā, kad vecajiem īpašniekiem un viņu pēctečiem atjaunotā Latvijas valsts atdeva padomju varas nacionalizētos īpašumus, Rencelēs vēl atradās kolhoza “Draudzība” iecirknis. Kopsaimniecības kopsapulce nolēma, ka jaunajiem zemniekiem Hincenbergiem mantotās zemes vietā jādod zeme nedaudz atstatus. Tā arī radās “Lazdiņi” – jauna saimniecība ar māju lauka vidū. “Veiksme bija tā, ka, pirmajā saimniekošanas gadā 12 atgūtajos hektāros iesējot rudzus, mēs nopelnījām tik daudz, ka pietika naudas pirmajam traktoram MTZ-80. Šodien tas liekas neiespējami, ka no 12 hektāru ražas var nopirkt traktoru, bet tolaik, kad mainījās rubļi, repši un lati, kritās un auga naudas vērtība, tāda veiksme varēja gadīties,” bezbēdīgu fragmentu “Lazdiņu” tapšanas vēsturē atklāj Dagnija Hincenberga. “Es jūtu pateicību, ka man pieder gabaliņš šīs zemes, ko mantoju no vecvecākiem un pret ko man ar atbildību ir jāizturas,” agronome nopietni piebilst.
Koki labības laukā
“Lazdiņu” rapšu, kviešu un kartupeļu lauki, kas kopā aizņem 160 hektāru, atšķiras vēl ar kādu iezīmi. Proti, tajos ir atstāti lieli koki. Lauksaimnieki atbalsta bioloģisko daudzveidību, kaut arī tas mazina ienākumus.
Pie “Lazdiņu” mājām ik dienu plīvo Latvijas valsts karogs. Dagnijas vectēvs Arnolds Lejnieks bija Latvijas armijas Smagās artilērijas pulka kaprālis. Beidzoties Otrajam pasaules karam, viņš pievienojās nacionālajiem partizāniem, taču drīz saprata, ka bruņotā cīņa pret okupantiem ir bezcerīga un ka nodibinātā padomju vara pastāvēs vēl ilgi. Izmisīgi pārdzīvojot to, ka viņa dēļ kā partizāņu atbalstītāja apcietināta un nosūtīta uz soda nometni Krievijas ziemeļos Vorkutā sieva Vera, Arnolds Lejnieks, ienācis Renceļu pagalmā, nošāvās.
“Vienu brīdi vidusskolā es vēlējos studēt medicīnu, bet mamma pārliecināja, ka jāiet uz agronomiem, un es to nenožēloju.”
Stāstot par “Lazdiņu” tapšanas izvēlēm, Dagnija saka: “No šī brīža skatījuma var teikt, ka mūsu kļūda bija pārlieka piesardzība. Tās dēļ neesam ievērojami paplašinājuši saimniecības apstrādājamo zemi. Taču vismaz pašlaik arī nealkstam to darīt. Mums zemes pietiek – to ir svarīgi apzināties.”
Uzlūkojot pirms nedēļas noziedējušos rapšu laukus, Dagnija spriež, ka šogad vajadzētu būt labam gadam. Lauki ir apkopti un gaida jūlija beigas vai augusta sākumu, kad parasti rapsi kuļ. “Protams, kamēr lauks nav nokults, vēl nevar teikt “hop”. Taču esam apdrošinājuši sējumus pret vēju un krusu, kas ir lielākie riski rapša audzēšanā,” teic agronome.
Pietrūkst “Tupeņa”
Sākotnēji “Lazdiņu” pamatkultūra bija kartupeļi. Tie arī ir pašlaik tiek audzēti, taču mazākās platībās. Saimniece stāsta: “Mūsdienās latviešu zemnieki vairs “nespiež” uz agrajiem kartupeļiem. Proti, agro kartupeļu raža gluži agronomiski nevar būt liela. Līdz ar to nevar piedāvāt tik zemu cenu kā kartupeļiem, ko jūnijā ieved no Spānijas vai citām dienvidu valstīm.”
Agronome atzīst, ka “Lazdiņiem” pietrūkst kartupeļu audzētāju kooperatīva, kāds agrāk Jelgavā bija “Tupenis” (tā dibinātājos un valdē kādu laiku bija arī Hincenbergu ģimene). “Laikam zvaigznes nebija sastājušās, lai “Tupenis” kļūtu ilgtspējīgs. Tas ir stāsts par latviešu spēju kooperēties,” mazliet ironiski saka Dagnija Hincenberga.
Arī valsts līmenī atbalsts zemniekiem kartupeļu audzētājiem esot paredzēts vienīgi tad, ja kartupeļus audzē pārstrādei. Bet visa to pārstrāde Latvijā pieder ārzemniekiem – “Aloja Starkelsen” un “Ādažu čipsu” ražotnei. Viņasprāt, subsidēt jomu, kas lielā mērā ir ārzemnieku bizness, ir nodevība pret nacionālajām interesēm. Proti, Latvijas kartupeļu audzētājam, kas ražo kvalitatīvu pārtikas kartupeli, subsīdijās netiek nekas, bet tāpat ir jākonkurē vienotā Eiropas tirgū.
Rietumvalstīs kartupeļi ir obligāti laistāmā kultūra. “Lazdiņu” lauku atrašanās Lielupes krastā, pēc saimnieces domām, varētu būt izšķiroša priekšrocība, lai turpinātu attīstību kartupeļu audzēšanas virzienā. “Taču laistīšanas iekārtu ierīkošana būtu papildu investīcija, turklāt Latvijā kartupeļus katru sezonu laistīt nav nepieciešams. Tādēļ pagaidām to neesam īstenojuši,” biznesa attīstīšanas iespējas apsver Dagnija Hincenberga.
Asfaltēts ceļš, kur trūkst gājēju ietves
Runājot par administratīvi teritoriālo reformu, kuras rezultātā Ozolnieku novads tiek apvienots ar Jelgavas novadu (apvienošana ir apstrīdēta Satversmes tiesā, kuras spriedums gaidāms 28. jūnijā), Dagnija Hincenberga teic, ka viņa uz reformu skatās pozitīvi. “Ja tu dzīvo lauka vidū, tad neceri, un mēs arī nekad neesam cerējuši, ka kāds tavus bērnus vedīs uz skolu vai mazbērnus uz bērnudārzu. Lauku cilvēkam pašam par sevi jādomā,” spriež Dagnija un tūlīt arī atzīst, ka bērnu izvadāšana līdz skolai vai interešu izglītības nodarbībām ģimenēm ir slogs un pašvaldība tomēr varētu nākt pretī. “Lazdiņu” saimniece cer, ka nākotnē tiks noasfaltēts ceļš P94, kas iet gar viņas mājām un ir lietderīgs savienojums Bauskai un Jelgavai. Lauksaimnieci uztrauc tas, ka Emburgas ciemā gar ceļa malu ir ierakti laternu stabi, taču gājēju ietves nav. “Es nerunāju par izlepšanu, bet par drošību,” uzsver Dagnija. Viņai kā nodokļu maksātājai ir svarīgi, lai tie tiek izmantoti saprātīgi. Viņasprāt, pašvaldībās ir pārāk lieli štati un arī lauku skolu tuvākajā apkārtnē par daudz. Divdesmit kilometru ceļā līdz Jelgavai iznāk garām pabraukt četrām pamatskolām. “Kāda Staļģenē var būt vidusskola, ja tur mācās pieci vidusskolēni!” pukojas Dagnija Hincenberga. Savā pašvaldībā viņa iegriežas reti, beidzamo reizi gan bija nesen – uz vēlēšanām.
Zaļais kurss prasa gudrus īstenotājus
Domājot par valsts politiku, Dagnija Hincenberga ir norūpējusies par demagoģiju un nomelnošanu, kas pēdējā laikā tiek organizēta pret lauksaimniekiem. “Latvijas zemkopji izaudzē ļoti kvalitatīvu produkciju. Latvijā atšķirībā no Dānijas, Vācijas un citām vecajām ES valstīm augu aizsardzības līdzekļus uz hektāru zemes lieto ievērojami mazāk. Bet uzradušies pašiecelti pseidoeksperti, kas, manipulējot ar citos kontinentos veiktiem pētījumiem, tos apmelojoši attiecina uz Latviju, skaidri zinot, ka Eiropas Savienībā ir spēkā pasaulē visstingrākie noteikumi attiecībā uz vides un sabiedrības drošību,” teic Dagnija Hincenberga. Beidzamajā laikā vairāk pārmetumu saņem tās saimniecības, kuras audzē rapsi, kas būtiski arī “Lazdiņiem” augu sekas ievērošanā. Lauksaimnieci uztrauc, ka Artūra Toma Pleša vadītajā Vides un reģionālās attīstības ministrijā ar gandrīz miljona gada budžetu darbojas Vides konsultatīvā padome, kurā nomācošs pārsvars ir tā saucamajiem vides aizstāvjiem, ko viņa uzskata par ekohistēriķiem. “Rezultātā nodokļu maksātāju nauda ieripo ekobiznesmeņu kabatās, kuriem Eiropas zaļais kurss ir biznesa projekts. Sabiedrība būtu jāizglīto un jāinformē, izmantojot objektīvus zinātniskos datus,” uzskata “Lazdiņu” saimniece.
“Absolūtais vairākums lauksaimnieku saimnieko godīgi un, protams, ievēro augu aizsardzības līdzekļu lietošanas nosacījumus. Katrs taču saprot, ka tā ir viņa zeme, kas paliks maniem bērniem, un savos laukos neatļaujas indēt ne bites, ne sliekas,” uzsver Dagnija Hincenberga. Viņa piezīmē, ka šajos apstākļos var līdzēt sabiedrības izglītošana. “Vienmēr esmu teikusi, ka izglītībā ir valsts nākotne. Šajā situācijā, kad aug sociālo mediju loma un tajos viedokļus var paust jebkurš, svarīgi, lai cilvēks būtu izglītots un spētu kritiski izvērtēt informācijas avotu,” teic Dagnija. Aizstāvot uzņēmējus, viņa domā, ka tie kliedzēji, kas secina, ka Latvijā viss ir slikti, visdrīzāk paši neko neražo. Ja mēs tagad, piemēram, lauksaimniecībā, atgriezīsimies pie gadsimta sākuma metodēm, tad nevarēsim saražot tik daudz pārtikas, lai pabarotu paši sevi. Kur nu vēl eksportētu! Bet eksports taču ir katras valsts labklājības izaugsmes virzītājs. To var izlasīt vai katrā ekonomikas grāmatā,” uzsver Dagnija Hincenberga.
