Sarkanajā grāmatā ierakstītie. Labos laikos – 100 rbļ. par ādu. Izeja 90. gadu bezizejā. Dziedzeri dziedniecībā. Cenu kritums – biznesam beigas.
Sarkanajā grāmatā ierakstītie. Labos laikos – 100 rbļ. par ādu. Izeja 90. gadu bezizejā. Dziedzeri dziedniecībā. Cenu kritums – biznesam beigas.
Savulaik Latvijā bijis daudz bebru. Tos ķēra un izmantoja siltu kažoku un cepuru darināšanai. Ne katram bija vajadzīgs un arī pa kabatai kažoks, tāpēc cilvēki un šie savādie dzīvnieki sadzīvoja samērā līdzsvaroti. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados dzīvniekus sāka iznīcināt masveidā, jo tika atklāts, ka to taukiem ir milzīga nozīme parfimērijā, bet tikai bebriem raksturīgie dziedzeri esot bezmaz vai panaceja pret daudzām kaitēm. Tieši šo dziedzeru izdalītā kastorīna (to parfimērijā izmanto kā fiksatoru) dēļ Latvijā jau divdesmito gadu beigās bebru nepalika vispār.
Tikai pēc Otrā pasaules kara Latvijā ievesti daži bebri no Skandināvijas un Sibīrijas: viens pāris palaists Gaujmalā, otrs – pie Abavas. Iedzīvojās, savairojās, turklāt Latvijā pa Ventu un Bārtu izplatījās bebri no leišiem. Tomēr vēl septiņdesmitajos gados šie dzīvnieki bija saudzējamo statusā. Viņus uzmanīgi ķēra, lai pārvietotu uz citiem upju baseiniem. No Abavas krastiem bebrus veda uz Tebru, uz Grīņu rezervātu.
Ar laiku bebri savairojās. Pamazām tika ļauts tos ķert. Lai medītu, vajadzēja licences, un nebija daudz izredzēto, kam bija legāli iespējams piepelnīties, ķerot bebrus. Viens no šādiem veiksminiekiem bija Kalvenes mežsargs Imants Vilemsons. Viņš atceras un sarēķina: bijuši gadi, kad viņš drīkstējis noķert pat 15 dzīvnieku. Par ādu maksāts 100 rubļu. Tātad sezonā (no 1. oktobra līdz 31. martam) varējis nopelnīt otru gada algu.
Deviņdesmitie gadi pienāca ar dziesmoto revolūciju, iepriekšējo priekšstatu un vērtību maiņu, brīvo un mežonīgo tirgu. Straujāk nekā bankas un politiskās partijas vairojās arī bebri, no tiem vienkārši nebija glābiņa. Dzīvnieki aizdambēja upītes un notekgrāvjus, vēl lielāku postu tie nodarīja, līdzīgi ķirmjiem izalojot dīķu krastus un dambjus. Viss sagadījās vienlaikus un īstajā vietā: Kalvenē bebru bija papilnam, I.Vilemsons bija, kā tagad saka, sertificēts lamatu menedžeris (savulaik kārtojis īpašu eksāmenu bebru ķeršanā). Turklāt viņa kundze Aija Gabranska bija palikusi bez darba. Iepriekš palīdzēdama Imantam tik piņķerīgajā ādu dīrāšanā (tas ir fiziski grūts darbs, kas tomēr sievietei padodoties labāk, jo prasa lielu rūpību un pacietību – bebru taukiem piemīt īpatnība grūti atdalīties), viņa bija gatava mesties daudzsološajā peļņā līdz matu galiņiem. Tādēļ, vēl vīra īpaši apmācīta, devās uz Rīgu kārtot nepieciešamo eksāmenu, lai saņemtu oficiālu profesionalitātes apliecinājumu.
Par bebru ādām sākumā maksāja labi. Lai gan nebija tā, ka šo dzīvnieku medīšana būtu vienīgais iztikas avots, tomēr sezonā gadījies noķert pat 40 bebru un pārdot to ādas.
Protama lieta, ar kaut ko konkrētu nodarbojoties, nevilšus «acīs gadās» arī pa atbilstošam rakstītam tekstam. Kas nu vairs zina, vai kaut kur izlasījusi vai arī ļaužu valodās dzirdējusi, Aijas kundze nolēmusi pamēģināt izmantot ne tikai bebru ādas un gaļu, bet arī dziedzerus. Aizputes āsrsts Eniņš ļoti slavējis un ieteicis.
Lai gan recepte ir arhaiski primitīva, tieši ar savām zālēm A.Gabranska iemantoja sākumā tuvu, vēlāk arī tālāku popularitāti. Darot tā: dziedzerus kaltē pie mūrīša, kamēr grab, tad vai nu saberž, vai sakapā, uzlej virsū tīru šņabi, rēķinot litru uz 100 gramiem dziedzeru masas. Aizkorķē, lai nelašējas, tur tumsiņā divas nedēļas, līdz «drapes» gatavas. Tad tik lieto pa tējkarotei vai ēdamkarotei tonusam vai arī pret kādu kaiti. Uzlējums esot lielisks līdzeklis pret plaušu slimībām, vēl zāles līdzējušas slimam kuņģim un citām vainām. Kāds liepājnieks, pusgadu lietojis bebru dziedzeru uzlējumu, ieradies pie ārstiem, kas viņa plaušas nepazinuši: pirms tam noteiktā diagnoze vēlēja vienu plaušu izoperēt, bet nu tā bijusi pilnīgi vesela. Informācija, kas attiecas uz cilvēku veselību, visātrāk izplatās mutvārdu formā un ir pati pārliecinošākā. Uz Kalveni pēc zāļu tiesas sākuši braukt no arvien tālākām Latvijas vietām, arī no Vidzemes.
Būtībā bebrs ir kā milzīga, īpatnēja žurka. Nakts dzīvnieks. Dienā to reti kad varot pamanīt. Tāpēc jau arī tos ķer ar lamatiņām, nevis šauj. Dienā novēro krastus, kur zvēriņi atstāj takas, stiepdami būvmateriālus savām peldošajām mājām, vakaros uzrīko lamatas, no rīta pēc iespējas agrāk jāiet tās apraudzīt. Ir ko nostaigāties. Toties veiksme dāsni apbalvo – ar vērtīgu kažoku, svētīgiem medikamentiem un garšīgu gaļu. Kurš nav ēdis, piemēram, sautētu trusi vai nūtriju, tam īsti nesaprast, kā garšo bebra gaļa. Īpatnēju piegaršu piešķir tauki. Tiem arī piemītot dziednieciskas īpašības, taču tos mežsarga ģimenē vienkārši izmet. I.Vilemsons teic, ka parasti viņš bebra gaļu vai nu kūpina karstos dūmos līdzīgi vistām, vai arī apcep un pēc tam katliņā sautē. Tomēr, kā jau cilvēks, kam medījumi pieejami vieglāk nekā pārtikas veikalu daudzveidība, teic, ka vislabāk bebru «laist desās»: jāpieliek tikai brieža vai aļņa gaļa, tad desiņas esot vislabākās. Dzirdēts, ka Liepājā esot kāds restorāns, kur viena no ēdienkartes naglām esot bebra cepetis…
Bebri, kas dzīvojot līdz 30 gadiem, var sasniegt pat 40 kilogramu svaru. Tik lielus eksemplārus noķert Imantam neesot gadījies; pārsvarā tā ap 20 – 30 kilogramiem. Tad jau varens bizness, vai ne? Kāda tonna gaļas kā no gaisa noteikti ienes prāvu peļņu?
Izrādās, mežsarga ģimene gaļu nepārdod. Cik var, izlieto paši, pārējo izdala apkārtējiem kaimiņiem, kas to nesmādējot. Arī par tām «dziedzeru zālēm» ne reizi neesot prasīta nauda. Saimnieks teic, ka izdevīgāk «iepirkties» pie kundzes Aijas, kas par «drapēm» prasot tikai kādu konfekšu kārbu, bet, ja pie došanas tiekot viņš, tad gan varot salīgt tikai par pusstopu. Savukārt ādas… Ek, ko tur, arī Kalvenē jūtamas Austrumu krīzes sekas: pēc zvērādām nav pieprasījuma. Bet, ja izdodas atrast pircēju, tad ādu pār kārti metot par pieciem, trīs un pat diviem latiem. Tāpēc jau tā bebru ķeršana tāda niekošanās vien, nenozīmīga «piešprice» mežsarga algai, kas «uz papīra» ir valstī vidējie 130 lati, bet skanošā, čaukstošā, aptaustāmā un tērējamā veidā netiek pat tuvumā simtam. Kā saka Imants – nav ko grābstīties pa sausu dīķi. Tāpēc sieva, rau, tagadiņ Aizputē noņēmusies ar šitaki sēņu audzēšanu. Bet vai tur kas prātīgs iznākšot, varot tikai zīlēt. Kundze pati neko neprognozējot, vēl jau tikko aizmetušās pirmās sēņu cepurītes. Un avīžniekiem rādīties viņa negribot neparko, tāpēc aizbildinājusies ar braucienu kārtot «papīrus» uz Kuldīgu.
Kā piemiņu no Kalvenes mežsarga uz Jelgavu vizinām grabošu bebra ādu: tik liela «velk» jau uz pieciem latiem, apmēram tikpat var maksāt ģērēšana, jārēķina klāt šūšanas izdevumi… Kārtīgam sieviešu puskažokam vajagot kādas 10 bebru dzīvības. Tādu naudu pat par smieklīgi zemajām bebrādu cenām tikai retais gatavs maksāt. Tāpēc laikam arī bebri savairojas uz nebēdu: katru gadu pāris bebru dod dzīvību apmēram četriem mazuļiem. Un nu to visās Latvijas malās čum un mudž. Bet biznesa – nekāda.
Tā Aizputes mežniecības Kalvenes apgaitas mežsargam jāsavelk josta ciešāk un jāmielo sevi ar atmiņām par agrākajiem laikiem, kad bebrādu cenas bija līdzvērtīgas mēneša algai. I.Vilemsons nebūt nav mantkārīgs vai nenovīdīgs, viņam nauda nav svarīgāka par savureiz ieņemto šņabja graķīti, un visumā viņš ar dzīvi ir apmierināts. Piemēram, viņš saka: štrunts par biznesu un bebriem, toties manā apgaitas teritorijā dzīvo vairāki lāči, lūši, pat ērgļi un vēl… To sacīdams, mežsargs nestāsta vis nekādus mednieku stāstus, sacītais domāts par Rīgas Zooloģiskā dārza filiāli Kalvenē.
