Pagājušajos Ziemassvētkos kristīgā pasaule svinēja Kristus dzimšanas 2000. gadadienu. Ieejot trešajā tūkstošgadē, viena no cilvēces būtiskākajām iezīmēm joprojām ir ticība.
Pagājušajos Ziemassvētkos kristīgā pasaule svinēja Kristus dzimšanas 2000. gadadienu. Ieejot trešajā tūkstošgadē, viena no cilvēces būtiskākajām iezīmēm joprojām ir ticība. Par vienu no pagājušā gadsimta nozīmīgākajiem ieguvumiem var uzskatīt demokrātiju un iespēju katram cilvēkam izvēlēties reliģiju, kas viņam šķiet vispieņemamākā. Līdz ar valstiskās neatkarības atgūšanu arī Latvijā pārstāvēto reliģisko novirzienu spektrs ir krasi palielinājies, lai gan vairums valsts iedzīvotāju joprojām palikuši uzticīgi trim Latvijā tradicionālajām kristīgajām konfesijām. Nenoliedzami, Lieldienas pirmām kārtām ir kristiešu svētki. Viena no Latvijas lielākajām un vecākajām kristīgajām konfesijām ir katoļi, kuriem nu jau kādu laiku atkal ir savs kardināls – Jānis Pujats, kas sarunā ar Modri Sprudzānu apcer Lieldienas, kristietību un citas ar garīgo dzīvi saistītās lietas.
Ar ko īpašas ir Lieldienas 21. gadsimtā? Ko tās ir zaudējušas un ko ieguvušas?
Svētajos rakstos ir sacīts, ka Jēzus Kristus ir vakar, šodien un mūžīgi, tātad no tās puses nemainās nekas. Var runāt tikai par cilvēku mainīšanos – viņu ticības, morāles līmeņa krišanos vai augšupeju. Parasti vēsturē tas notiek diezgan viļņveidīgi – vienu laiku noslīd, tad atkal ceļas, jo cilvēkiem apnīk dzīvot savos grēkos un viņi atkal meklē Dievu. Kristus un baznīca dzīvo ar to patiesību, kas ir ierakstīta evaņģēlijā un tiek sludināta visos gadsimtos, bet, cik cilvēki būs tam sagatavoti, tā patiesībā ir viņu problēma. Vai viņi spēs uzņemties saistības, kur latiņa tikumiskā ziņā ir diezgan augstu? Un šīs paaudzes cilvēkiem, kas ir pieraduši pie masu informācijas līdzekļiem un visādām citām lietām, ir grūti iedomāties, vai evaņģēlijs vispār ir realizējams. Bet svētajos rakstos ir teikts, ka Dievs prasības nemaina. Cilvēkiem, svinot gadskārtējās Lieldienas, ja viņiem vēl ir ticība sirdī, jāapdomājas, kas un kā. Jāskatās uz priekšu, jo ne jau vienu dienu šeit dzīvojam. Pat visa laicīgā dzīve ir pārāk īsa: jāskatās tālākā perspektīvā, kas būs pēc tam. Un pēc tam būs tikšanās ar Dievu.
Tagad jau dažkārt mēdz runāt: nu, no tās pasaules vēl neviens nav atnācis un pateicis, kā tur būs. Manuprāt, ir atnācis. Atnācis ir pats Jēzus Kristus. Un viņa mācība ir no debesīm atnesta un cilvēku pestīšanai domāta. Šajā mācībā būtu jāieklausās nopietnāk nekā šīszemes filosofos. Lieldienu svētkos baznīca atceras Kristus dzīves pēdējās dienas un augšāmcelšanos. Tā visiem cilvēkiem ir pietiekami nopietna viela pārdomām, tā ir cerības pilna vēsts, jo Kristus augšāmcelšanās ir arī viņa ticīgo augšāmcelšanās un mūžīgās dzīves garants. Vienīgā problēma – vai viņiem ir ticība, jo tad ir pavisam cits skats uz dzīvi.
Jūs sacījāt, ka tas, cik lielā mērā cilvēki būs gatavi uzņemties saistības ar Dievu, galvenokārt atkarīgs no viņiem pašiem, tā ir viņu problēma. Varbūt varētu precīzāk formulēt šo gatavību?
Manuprāt, tā gatavība ir atkarīga no dažiem faktoriem. Vispirms – informācija. Cilvēkam vajadzētu saņemt zināmu informācijas daudzumu. Lai nebūtu tā, ka kristietis, aplipis ar visādām māņticībām, evaņģēliju nav lasījis un viņam izveidojies greizs priekšstats. Viņš dzīvo savos priekšstatos. Tas būtu pirmais solis, un baznīca cīnās, lai šī informācija nāktu ne tikai no kancelēm, ne tikai no baznīcām, bet arī ieietu skolās, caur kurām «iziet cauri» lielākā jauniešu daļa. Informācija ir jāsmeļ no autentiskiem avotiem, un es ieteiktu – ne no sektantiskiem, bet gan no tradicionālo konfesiju rakstiem.
Protams, ar informāciju vien ir par maz. Vēl ir jābūt skaidrībai, vai tu kā cilvēks to vēlies no sirds, vai tu esi gatavs mīlēt Dievu. Tas ir gandrīz vai izšķirošais, jo ne velti augstākais bauslis ir Dieva mīlestības bauslis. Ja sirds nebūs pieķērusies, cilvēks pateiks: jā, es zinu, viss ir pareizi, bet man tas nav pa ceļam. Cilvēkam jābūt gatavam spert tikumisku soli. Ja viņš dzer savu grēku kā ūdeni – ieslīdzis alkoholā un narkotikās vai ir izlaidīgs seksuāli –, viņam noteikti nebūs pa ceļam ar Dievu.
Un, treškārt, – ja tu gribi nokļūt pie Dieva, tad tev ar viņu ir jāuztur kontakts. Dievs ir dzīvs. Un, ja Dievs ir dzīvs, tev jau no mazām dienām jāmācās ar viņu kontaktēties un sarunāties, viņa spēku, žēlastību un gaismu izlūgties. Un tad būs tev spēks. No šiem trim faktoriem ir atkarīga cilvēka garīgā dzīve.
Katolicismā tiek kristīti arī dažus mēnešus veci bērni. Kādas pēdas, jūsuprāt, šis rituāls atstāj viņu apziņā?
Lai gan kristībā žēlastība ir netverama, tomēr dzīves pieredze liecina, ka tiem, kas mazotnē kristīti, vēlāk ir vieglāk pieņemt visu, kas saistās ar kristīgo ticību. Arī teoloģija māca, ka Dievs ar pirmo žēlastību tā kā ar mazu sēkliņu iesēj gan ticībai, gan mīlestībai. Žēlastība ir nepieciešama tādēļ, ka arī mazajam ir jātiek debesīs. Pārdabiskā pasaule ir pavisam citāda: tur nelīdzēs nedz radioviļņi, nedz raķetes, nekas. Tā ir pasaule, ko tikai Dievs var iedot.
Jau sešu septiņu gadu vecumā cilvēks ir pieaudzis Dieva priekšā, jo viņš iet sūdzēt grēkus, cīnās ar ļaunu. Viņam jau ir liela cilvēka pienākumi un atbildība pret Dievu.
Kad sešdesmito gadu beigās Rietumu pasaule piedzīvoja dziļu eksistenciālu krīzi, daudzi to izjūtoši cilvēki devās uz Austrumiem, piemēram, Indiju, lai tur sāktu garīgos meklējumus. Kāpēc viņi vairumā gadījumu izvēlējās budismu vai kādu citu no Austrumu reliģijām, nevis kristietību?
Kalkutas Terēze arī rakstīja, ka uz Indiju brauc gan amerikāņi, gan citu tautību cilvēki un cenšas iepazīties ar hindusimu. Viņa tad esot jautājusi: vai jums ar Jēzu nepietiek? Jautājums ir ļoti vietā. Es domāju, ka viņi nekad Jēzu nav pazinuši, nekad evaņģēlijā tā īsti nav ieskatījušies un tagad savā jaunības eiforijā, bārdas saaudzējuši, trauksies, lai kur tas arī būtu. Un kas tad Indijā? Es kaut kur lasīju, ka tur ir tūkstošiem dievekļu, ieskaitot svētās govis.
Ja kāds uzmanīgi izlasa evaņģēliju, patiesībā jābrīnās, cik tas tomēr ir vienkāršs un dabisks. Evaņģēlija sludinātājs ir pats dabas Radītājs. Sākot jau ar augstāko mīlestības bausli, sākot ar to, ka ļaunums ir jāpārvar ar labu. Ja šie cilvēki neuztvēra Dievu kā personisku būtni, viņi vienkārši nesaprata, ka ar viņu vajag sarunāties, ka viņš ir dzīvs. Svētajos rakstos sacīts, ka Dievs cilvēku radījis pēc savas līdzības. Tātad viņā arī ir gribas brīvība, viņā ir mīlestība, viņā ir saprāts, pie tam visaugstākajā pakāpē. Ja vēl visa tā ir par maz, tad tā ir šo cilvēku problēma.
Bet vai baznīca kā institūcija daļēji nav arī viņus atgrūdusi?
Jā, jā! Mēs neattaisnojam visu mācītāju nedarbus. Dažs ir kā ierēdnis: kaut kas ir apnicis, viņš kaut kā nokārto savas darīšanas ar cilvēkiem un pēc tam neliekas ne zinis. Tas jāsaprot, jo mācītāji arī ir cilvēki. Un ļoti nepareizi dara tie, kas, pirmajā reizē saskārušies ar kaut kādu «ne tādu» mācītāju, uzreiz atmet ar roku Dievam. Vai tad es iešu riskēt ar savu Dievu kaut kāda muļķa mācītāja dēļ? Man viņš ir vajadzīgs. Un, ja man ar šo neiznāk, nospļauties, – es aizeju pie cita un nokārtoju savas attiecības. Garīgajos meklējumos nedrīkst nolūzt pie pirmā negadījuma. Sastrīdējās, par kaut ko neatrada kopīgu valodu un visu mūžu vairs neskaras klāt. Tā ir traģēdija, tā ir šī cilvēka traģēdija. Vajag taču domāt! Mācītāji arī nav nekādi Dievi. Viņi ir ar visām vājībām, tāpēc jāmeklē ar plašu skatu un visas dzīves nepilnības jāuzņem ar humoru. Tad cilvēks ātrāk pāri tam visam ieraudzīs Dievu.
