Starpsvētku laikā dodoties uz Jelgavu no blakus pilsētas, cerēju iespēt uz brīvu vietu mikroautobusā. Cerēju tādēļ, ka parasti cenšos nogaidīt, līdz sakāpj pārējie braukt gribētāji, un, ja paliek vēl kāda rūme, svempjos iekšā arī es. Līdzīgi notika arī šajā reizē. Pāris minūtes pirms reisa atiešanas man patīk pavērot, kā gluži vai pirms pārdesmit gadiem raksturīgā stiliņā modīgi tantuki un arī it kā godājami kungi, cits citam priekšā spiežoties, cenšas pirmie ierausties un pretendēt uz kādu no 16 sēdekļiem. Tad vairs nav svarīgs stāvoklis sabiedrībā, cienījamais izskats vai fakts, ka bariņā varbūt ir kāds ne tik varīgs cilvēks, kam šī rūme busā varbūt vairāk nepieciešama. Taču šajā pirmdienā viena sēdvieta tomēr bija tukša. Apjautājos šoferim, vai brīvs. Šis saka – vēl mazliet jāpagaida, varbūt kāds ar biļeti atskries. Ja ne, varēs līdz ar reisa atiešanu lēkt iekšā. Pēc busa vadītāja žesta drīz vien ieņēmu savu vietu. Prātojot par šo situāciju, gluži negribot jājautā, vai līdzīgas situācijas nākamajā gadā nebūs vērojamas ne tikai pie autobusiem, kas līdz ar biļešu sadārdzinājumu varbūt pat kursēs tukšāki. «Dzīvē jāiet ar elkoņiem pa priekšu, jo uzticēties vari tikai pats saviem spēkiem un neviens kaut ko tāpat vien priekšā nenoliks,» reiz man sacīja kāda draudzene. Līdz šim kaut kā par šo viņas teikto vairāk esmu domājis, bet mazāk pielietojis. Lai nu kā, ekonomiskā panīkuma laikā tiecoties pēc savas labuma tiesas, ikreiz tomēr padomājiet, vai citam tas nepienācās vairāk. Arī tad, ja elkoņi viņam par vājiem vai drosmes par maz. Saglabāsim cilvēcību!
