Izskatās, ka dzīve Latvijā sāk līdzināties Džordža Orvela romānā «Dzīvnieku ferma» aprakstītajam.
Izskatās, ka dzīve Latvijā sāk līdzināties Džordža Orvela romānā “Dzīvnieku ferma” aprakstītajam. Ja jau lēmums par konkrētas personālijas virzīšanu Valsts prezidenta amatam tiek pieņemts zooloģiskajā dārzā, jādomā, ka dabas balss aicinājums un tiekšanās pēc pirmatnējām saknēm atsevišķiem cilvēku kārtas pārstāvjiem sāk ņemt virsroku pār “homo sapiens” diktēto ķermeņa iztaisnošanos un artikulēto runu.
Nereti, lūkojoties uz zilajā ekrānā redzamajiem “brīnumiem”, acu priekšā uzpeld visdažādāko divkājaino, četrkājaino un bezkājaino radījumu tēli, un tā vien gribas kādu no tiem uzmaukt uz iesma, lai paklausītos, kā liesmās ar trauksmainu čurkstu iztek kārtējais tauku piliens. Pat tie, kas reiz šķita gana piemēroti, lai kā lauvas cīnītos par tautas labklājību, pēkšņi pārvērtušies kamieļos, kas spēj vien kupros uzkrāt sev nepieciešamos ūdens krājumus, aizmirstot, ka apkārt neplešas neapdzīvots tuksnesis.
Kā būtu valsts augstākajos līmeņos sēdošos izlingot no siltajām vietām un, kāpēc gan ne, aizstāt viņus ar dzīvnieku pasaules pārstāvjiem – gan lētāk sanāktu (iedomājieties, cik mēnesī izmaksātu pukšķoša eža uzturēšana salīdzinājumā, piemēram, ar mūždien neapmierinātā Eināra Repšes finansēšanu vai krāsaina, dažas frāzes apguvuša papagaiļa piebarošana tā vietā, lai klausītos Ausmas Ziedones-Kantānes arvien iestudētajos teikumos), gan nevajadzētu lauzīt galvu par dažu labu neprognozējamo rīcību.
Taču izskatās, ka pagaidām rokas vai kājas vēl par īsām vai arī dusmas nav sasniegušas kritisko atzīmi, pagaidām galvaspilsētā tiek domāts tikai par lapsu un jenotsuņu potēšanu pret trakumsērgu, lai gan vakcīna derētu arī dažam labam deputātam, kuram ik pa brīdim pār lūpām pārveļas putu gabals. Varbūt tāpēc nav brīnums, ka uz tautu atsevišķi plēsoņas sāk skatīties kā uz aitu baru, kas to tik vien spēj, kā gremot zāli, ļauties apcirpšanai un retu reizi izdot pa aizlūzušam blējienam, kam dzirdīgas ausis diez vai izdodas atrast. Un tā tas turpināsies līdz brīdim, kad kāds pēc svaigas gaļas alkstošs siekalu tecinātājs sajutīs aiz muguras krietni nopietnāku spēku. Tādu, kas reiz jau izmainīja valsts nākotni. Un, aizmirstot, nē, drīzāk gan atceroties šos “pastalās, bet brīvā Latvijā” nodzīvotos gadus un tajos ne reizi vien saņemtos spļāvienus sejā no augstākajiem ešeloniem, būs atkal gatavs iestāties par ideju. Tas, vai šī ideja realizēsies kā sarkana, zaļa vai zila, būs atkarīgs no tautas ticības konkrētiem spēkiem. Ja vien tā vispār ir saglabājusies.
