Pērnvasar atklātā Ozolnieku Motosporta muzeja jaunākais eksponāts ir ledus spīdveja motocikls, ko kolekcionārs Alfrēds Zamockis atjaunojis darba kārtībā – līdz motora «dziesmai».
Pērnvasar atklātā Ozolnieku Motosporta muzeja jaunākais eksponāts ir ledus spīdveja motocikls, ko kolekcionārs Alfrēds Zamockis atjaunojis darba kārtībā – līdz motora “dziesmai”. Nu jāmeklē metanola degviela un jāsagaida ledus.
Ziemā apsnigušajās vai dubļainajās trasēs krosus nerīko, atliek skijorings – motocikla braucēju un slēpotāju tandēmu sacensības. Kaimiņos Krievijā un arī Skandināvijas valstīs populārs ir ledus spīdvejs – jaunības sporta veids arī Ozolnieku motosporta dvēselei un kolekcijas veidotājam Alfrēdam Zamockim. “Es domāju, ka pazīstu visus Latvijas vīrus, kas padomju laikos braukuši ledus spīdvejā, tādēļ ļoti izbrīnījos, ka kādu dienu, kad biju ceļā no Tallinas retro lietu tirdziņa, man piezvanīja viens no ātrākajiem skijoringa braucējiem Ainārs Vilciņš un teica, ka tepat Ikšķilē atrodas izcils septiņdesmito astoņdesmito gadu ledus spīdveja motocikls. Tas piederot no Krievijas Latvijā iebraukušajam Jevgeņijam Spasskim, kurš 1983. gadā Dienvidurālos, Nižņijtagilā, izcīnot stadiona rekordu, pārspējis pasaules čempionu Abdurahmanu Kadirovu. J.Spasski es nepazinu, taču ar septiņkārtējo pasaules čempionu Kadirovu savulaik Maskavā biju ticies. Viņa priekšrocība bija neliels augums, kas virāžās radīja mazāku centrbēdzes spēku. Tādēļ viņš ar mazāku ātrumu līkumus varēja izbraukt pa tuvējo iekšmalu un apsteigt citus. Interesanti, ka tajā dienā, kad Ikšķilē pirmo reizi tikos ar Spasski, Tallinā gluži neviļus biju nopircis ledus spīdveja motocikla eļļas kanniņu…”
Pa ledus skaidu klājienu
1962. gada sākumā A.Zamocki iesauca obligātajā kara dienestā. Līdz tam mājās Saldus rajonā puisis ar savu motociklu “Kovrovec” bija piedalījies veiklības braucienos. Taču gadījās, ka dienesta vietā Baltkrievijā netālu no Grodņas atradās motosporta centrs, kur ziemā piekopa arī ledus spīdveju. Baltkrievi labprāt pieņēma kareivi no Latvijas, kas pašmācības ceļā jau bija apguvis motobraukšanas iemaņas un kuram tuvākā apkārtnē nebija pretinieka. Tā viņš 1963. un 1964. gada ziemā vairāk dzīvoja pa ledus spīdveja sacensībām, nevis zaldātu kazarmām.
Sacīkstes parasti notika šādi. Vispirms ar ledu tika noliets stadiona skrejceļš – četrsimt metru ap futbola laukumu. Distancē vienlaikus devās četri sportisti. Visiem speciāli motocikli ar ļoti zemu smaguma centru un bez bremzēm, kas uz ledus taču nevar palīdzēt. Cīņa asa, īsa – tikai četri apļi, astoņas virāžas. Brauciens ilga apmēram minūti. Ļoti svarīgi bija labi paņemt startu. Ja distancē tevi samet, tad vinnētājs neesi. Virāžās motocikls tika likts pilnīgi guļus – motobraucējs ar kreiso celi, kas bija piespiests pie degvielas bākas, skārās pie ledus. Taisnos posmos priekšējais ritenis nedrīkstēja pacelties augstāk par pieciem – desmit centimetriem, citādi motocikls kļuva nevadāms. Skatītāji televīzijā to varēja nemanīt, bet distanci klāja ledus putra, kas slīdēja kā linsēklas – kājām tur bija grūti paiet. Katrs brauciens celiņā iedzina jaunas rises, ko sportists ar aci nevarēja pamanīt. Sevišķi līkumos tās draudēja motociklu izsist no līdzsvara, samest. “Arī man reiz gadījās, ka iepriekšējos braucienos ledū iegrieztā rise priekšējo riteni uzsita gaisā un es iekritu kupenā. Ledus spīdveja motocikliem ir speciāls slēdzis, kas momentā atslēdz dzinēju, ja braucējs atdalījies no motocikla. Dzelkšņotais ritenis griežoties ir tikpat bīstams kā zāģa ripa. Taču no savas pieredzes gan nezinu gadījuma, ka kāds būtu tā savainojies. Arī toreiz krītot dzinējs apstājās, un, motociklam ieslīdot kupenā, cēlās garaiņi. Nākamajā braucienā es jau atkal varēju piedalīties,” atceras A.Zamockis.
Kareivis ar savu katliņu
Šosejā pa apli dažkārt motosportisti pietuvojas cits citam milimetra attālumā. Tiklīdz kāds kādam pieskaras, notiek kritiens. Uz ledus noteikumi ir stingrāki, sportisti tik cieši kopā nebrauc un var diskvalificēt tikai par otra apdraudēšanu. Pēc četriem apļiem dažkārt pat ar fotofinišu nosaka brauciena uzvarētāju, kurš saņem lielāko punktu skaitu. Pēc sportistu iegūto punktu summas tiek veidoti tālākie braucieni, līdz beigās četri labākie kvalificējas finālam. Kareivim A.Zamockim bijis gods būt Baltkrievijas labāko spīdvejnieku četriniekā. “Mēs tolaik daudz domājām par tehnikas pilnveidošanu. Dienestā, ejot uz sardzi, es ņēmu līdzi motora cilindru, ko ar vīli apstrādāju, lai rāviens iznāktu stiprāks. Armijas biedri par mani tolaik smaidīja: “Redz, kur nāk tas ar savu katliņu!” Paši arī riepām griezām nost protektoru un likām klāt dzelkšņus, kuru garums, kā šodien atceros, bija 27 milimetri. Savukārt kreisā ceļa aizsargus gatavojām, vecas riepas gabalam pievienojot divas siksniņas. Tagad motosportisti daudz vairāk uzmanības pievērš fiziskajai sagatavotībai, lec uz batuta, boksējas, spēlē tenisu. Mēs tādu batutu tolaik nepazinām,” saka sporta veterāns. Atmosfēra spīdveja mačos bijusi lieliska – publikas daudz, tiek slēgtas derības, kniebj sals, bet virs stadiona paceļas motociklu radītā ledus putekļu migliņa. Pastiprinoties globālajai sasilšanai, doma, ka Latvijā kādreiz varētu tikt rīkotas sacensības ledus spīdvejā, ir maz ticama. A.Zamockis slavē daugavpiliešus, kas savā pilsētā atdzīvinājuši vasaras spīdveju un pērn bija spējīgi sarīkot pat pasaules čempionātu.
