Jelgavā, Svētes ielā, nesen atvērtā kafijas veikaliņa “Kantero” saimnieks ir mūziķis Mārtiņš Kanters (Ruskis). Kāds viņu zinās kā šī gada “Latvijas sirdsdziesmas” laureātu, kas izpildīja patriotiski melodisko “Valodiņu”, vēl kāds atcerēsies kā “OKartes skatuves” uzvarētāju.
– Kas esi vairāk – mūziķis vai kafijas meistars?
Vēl jau esmu arī radio cilvēks. Laikam tagad esmu plaša profila darbonis, bet sirdī noteikti vairāk mūziķis, tas man patīk visvairāk. Tagad vasarā atkal notiek dažādi pasākumi, un tās sajūtas uz skatuves nevar ne ar ko citu salīdzināt. Vēl ziemā taisīju kafiju un jutu, ka skatuves ļoti pietrūkst, ka gribas uzspēlēt.
– Būšanu uz veikaliņa skatuves nevar ar to salīdzināt?
Tā ir pavisam cita skatuve. Atceros, pagājušajā gadā arī biju noilgojies pēc cilvēkiem, un, kad atvēru pirmo treileri, tā bija kolosāla sajūta. Tomēr tur cilvēki uz tevi pavisam citādāk skatās. Uz skatuves esi neaizsniedzamāks, bet, kad esi aiz letes un taisi kafiju, esi tuvāk un uzzini par cilvēku krietni vairāk, nekā spēlējot un satiekot pēc koncerta.
– Kā sākās tavs ceļš mūzikas pasaulē?
Esmu no Vidzemes, no Straupes, un mūziku mācījos gan tur, gan vēlāk Cēsīs. Mamma pamanīja, ka es dziedu, un izdomāja, ka jāved mani uz vietējo ansambli. Jau apzinātākā vecumā pats sapratu, ka man dziedāšana patīk, ka gribu mācīties dziesmas, braukt uz konkursiem. Pirmie konkursu rezultāti, protams, bija bēdīgi, es ne tuvu nebiju desmitniekā, man bija stabilas pēdējās vietas. Arī pirmā vokālā pedagoģe teica, ja mamma nebūtu viņas draudzene, droši vien nemaz neņemtu mani dziedāt, jo es rūcot, un lielas jēgas no tā nav.
Cēsis laikam bija tā vieta, kas mani pavēra muzikāli. Es sāku mācīties ģitāru, domāju, ka jākļūst par ģitāristu, bet mans pasniedzējs uzskatīja citādāk, un man vajadzēja vairāk dziedāt. Vēlāk sekoja 100. vidusskola Rīgā, kas arī bija interesants piedzīvojums, un tālāk jau kā palaimējās. Nokļuvu ierakstu studijās, grupā, pēc tam realitātes šovā, tas viss pamatīgāk ievirzīja mūzikas plūdumā. Tad sekoja Mūzikas akadēmija, kur mācos joprojām, būšu vokālists, vokālais pedagogs. Viss ir kaut kā tā organiski sanācis, nekas nav bijis piespiedu kārtā. Vispār ar mūziku un dziedāšanu ir tā – tiklīdz kaut ko sagribas, sāc darīt, un tas izdodas. Tas ceļš ir salīdzinoši viegli veidojies, protams, bijuši klupšanas akmeņi, bet lielākoties viss ir gājis viegli.
– Atgriežoties stāstā nedaudz atpakaļ, – kur radi motivāciju turpināt dziedāt, ja konkursos vairāk par pēdējām vietām tev nepiešķīra?
Man tā pēdējā vieta likās kā netaisnība. Tas, visticamāk, bija iekšējais bērna spīts, likās, ka tā nevar būt, jo man patika skatuve un gribējās tur atrasties. Kad sākās pusaudžu laiks, tad jau to, ka dziedi, sāka novērtēt meitenes, un tā bija papildu motivācija. Skolas laikā darbojos ansamblī, cilvēki apkārt bija ar kopīgām interesēm, visi bijām mūzikā, un tālāk jau attīstība aizgāja kā tāds automātisks vilnis. Protams, pēc vidusskolas bija jautājums, kur iet un ko darīt, varbūt pamācīties kaut ko citu, bet tad atnāca televīzijas šovs “Okartes skatuve”, un es aizgāju pa to ceļu.
– Padalies pieredzē, kā no rūkšanas nokļuvi līdz savai balsij, kas vēlāk kļuva populāra visā valstī?
Es pieļauju domu, ka muzikalitāte jau manī bijusi vienmēr, tikai balss sākumā neklausīja. Domāju, pats nemācēju ar to strādāt, tas nāca ar laiku. Daudziem liekas, ka parasti mūziķi tādi piedzimst un uzreiz dzied, bet tas nav tik vienkārši. Visa pamatā ir mācīšanās, neskaitāmas stundas pie pasniedzējiem un ierakstu studijā, daudz koncertu, līdz beidzot tu iemācies. Mūzikas akadēmija noteikti man daudz ir devusi, pats jūtu atšķirību. Nesen bija koncerts, pirms kura bija maz gulēts, un es zinu, ka Mārtiņš 21 gada vecumā to būtu nodziedājis diezgan slikti. Taču Mārtiņš tuvu pie trīsdesmit jau ar noteiktu tehnisko bāzi nodziedāja salīdzinoši labi. Viss ir skološanās un tehnika, kas, protams, viegli jau nenāk, jo kuram tad gribas ļoti ilgi mācīties, parasti jau vajag, lai sanāk uzreiz. Tā ir apņēmība, kas nepieciešama.
– Tu esi vairāk mērķtiecīgs vai spītīgs?
Mērķtiecīgs esmu vairāk, man vienmēr ir jābūt kādam mērķim, ja tas pazūd, tad viss apstājas. Esmu slinks pēc dabas, tāpēc daudz daru vienlaicīgi, lai pēc tam vairāk varētu atpūsties. Es arī no mašīnas paņemu visas mantas, lai gan tas ir sarežģīti, bet tad nebūs jāiet divreiz. Tāpat muzikāli man ir vajadzīgs mērķis, kad tas ir nosprausts, es domāju, kā ātri uz to aiziet.
– Kāds šobrīd ir tavs mērķis?
Kopumā mans mērķis ir būt laimīgam. Man visvairāk patīk tā sajūta, kad daru to, kas patīk, ka nekas nav piespiedu kārtā un viss ir tā, kā pats esmu izlēmis. Mana nodarbošanās un ģimene mani dara laimīgu, un tas ir galvenais. Pirms pāris gadiem likās, ka ļoti vajag kādam kaut ko pierādīt, kļūt, piemēram, par slavenu dziedātāju Krievijā, bet tagad tas ir pārgājis. Man ir sanācis pietuvinātāk redzēt cilvēkus, kas uz to ir mērķtiecīgi gājuši, un esmu novērojis, ka, tiklīdz kaut ko drusku pāršauj pār strīpu, tiklīdz gribi būt vairāk, nekā esi, tu pazaudē kaut ko, kas patiesībā ir svarīgs. Man tā vismaz liekas. Tas droši vien ir tāds divdesmitgadnieka sindroms, kad šķiet, ka visa pasaule ir jāiepazīstina ar savu mūziku. Nē, tev vienkārši vajag savu auditoriju, tad pamazām audzēt to lielāku, darīt tā, kā gribi pats, un viss sanāks. Tiklīdz sāc sev apkārt būvēt kaut ko mākslīgu, to ir grūti noturēt, un sanāk aizmirst to, kas patiesībā esi. Bet, ja esi pats un dari, kā gribi, un, ja vēl pārējie to novērtē, ir labi.
– Mērķis būt laimīgam ir tāds diezgan nekonkrēts, kā tu to izmēri?
Es uzstādu sev arī mazākus mērķīšus – albumu, lielāku koncertu, koncertūri –, un tos es varu izmērīt. Tā laime ir tāds katras dienas mērķis, lai katru dienu es būtu priecīgs ar to, ko daru. Nav jau tā, ka vienmēr viss sanāk, uznāk arī domas, ka viss ir slikti, bet parasti atrodas kāds risinājums. Piemēram, kafija un uzņēmējdarbība nekad nav bijis mans mērķis, vienmēr licies, ka tas ir ļoti tālu, bet izrādās, tas visu laiku ir manī dzīvojis.
– Minēji, ka mūziķim ir svarīgi atrast savu auditoriju, kāda ir tavējā?
Man tā joprojām papildinās. Zinu, ka neesmu nekāds jauniešu elks, bet tāpat ik pa brīdim uzrodas kādi jaunieši, kas grib ar mani nofotografēties. Viskomfortablāk jūtos Skolotāju dienā, tie ir simtprocentīgi mani cilvēki. Es tikai ieeju telpā, un mēs jau esam draugi. Mani klausās vecāka paaudze, mana vecuma cilvēki ļoti retos gadījumos. Viņus mana mūzika neinteresē, un, ja kādreiz tas satrauca, tad tagad pilnībā nesatrauc, jo ar gadiem jau muzikālā gaume mainās.
– Kā pats definē žanru, kādā muzicē?
Es to sauktu par estrādi. Tas nav šlāgeris, nav arī pops. Tā ir estrāde, bet tāds žanrs neeksistē. (Smejas.) Ja vari nodziedāt visu ko, ir sarežģīti ietrāpīt kādā konkrētā žanrā. Esmu arī repojis vai studijā iedziedājis ko roķīgāku. Varbūt džezs būtu jāpiemācās klāt, bet pārējo varu nodziedāt. Esmu sapratis, ka man nav jāietur viens konkrēts žanrs, jo nav tā, ka neko citu nevarētu nodziedāt. Es sev robežas nenovelku, man patīk nosaukums estrāde, un pie tā arī palieku.
Viens no maniem plāniem ir ar laiku izveidot ko lielu un orķestrālu. Šobrīd gatavoju akustisko versiju – es un ģitāra –, bet vēlāk ceru izveidot programmu ar orķestri, ierakstīt albumu, lai tas būtu kas paliekošs, kas nekad nenovecos. Pagaidām gan tas vēl nav saslēdzies, man vēl nav orķestra, bet ar laiku noteikti būs. Man sieva māca, ja jūti, ka neiet, vienu, otru, trešo reizi, tad to nevajag vai ir jāpagaida. Šobrīd es vēl nevaru atļauties orķestri, bet varbūt ar laiku varēšu.
– Tomēr tu kaut kā esi varējis atļauties dzert tēju ar Raimondu Paulu.
Jā, tas arī bija interesants piedzīvojums. Mums ar Paulu ceļš ir gājis kopā jau vairākus gadus vēl pirms albuma “Piparmētru tēja”. Ir bijuši koncerti, iedziedāts pa dziesmai, esmu pieaicināts uz kādu projektu, vienmēr viņa listē esmu turējies. “Piparmētru tēja” bija simtprocentīgi mana iniciatīva, es aizgāju pie viņa iedzert kafiju, viņš ierosināja ierakstīt tās trīs dziesmas, ko dziedāju tūrē. Kad tas bija izdarīts, es vedināju tālāk – Meistar, mums jau ir trīs dziesmas iepriekš, tagad šīs, vēl trīs vajadzīgas, un būs albums. Viņš atbildēja, ka padomās, un drīz jau bija uzrakstījis pilnīgi jaunas dziesmas, kas bija tik labas, ka tagad jau tās krieviski pārdzied Busulis. Protams, albumam bija vajadzīgs atbalsts, es uzrunāju Guntaru Raču, kurš uzrakstīja dziesmām arī vārdus. Tas bija absolūti dabīgs ceļš, ko pirms tam jau iepriekš biju mēģinājis iet, bet nebija sanācis. Līdz pienāca īstais brīdis, un viss notika viegli. Man pašam šis albums ļoti patīk, arī koncertos, spēlējot tās dziesmas, redzu, ka cilvēkiem patīk. Albums ar Paulu vienmēr bija mans mērķis, un ar katru gadu kļuva arvien vairāk bail, ka tas neīstenosies, bet tomēr izdevās.
– Tavs pirmais atspēriena punkts droši vien bija “Okartes skatuve” un tad tikai sadarbība ar Paulu.
Jā, daudzi cilvēki joprojām nāk uz koncertu tikai tāpēc, ka atceras to šovu. Es tikko pēc vidusskolas iegāju šovā un iznācu ārā populārs. Tas bija diezgan neērti, Rīgā to jutu mazāk, bet, aizbraucot uz mazu reģionu, ieej veikalā, un pēkšņi tur visa dzīve apstājas. Tagad tā, par laimi, vairs nav. Pēc šova ļoti daudz kas mainījās, tas bija liels uzrāviens, bet daudz ko aiz nezināšanas palaidu garām, pieļāvu arī dažādas kļūdas, no kurām mācījos. Pēc tam bija gājiens uz leju, un vēlāk Pauls bija tas, kas mani uzšāva atkal atpakaļ vilnī, to jutu arī ar koncertu apmeklējumiem un to, kā pirka albumu. Tagad pēc gada tas vilnis atkal aizgājis uz augšu ar Ingus Feldmaņa dziesmu “Valodiņa”, kas nesen kļuva par šī gada “Latvijas sirdsdziesmu”.
– Ko “kovid” apgrūtinātā laikā nozīmē šāda uzvara?
Koncertus. Kā teica mans bundzinieks, tu esi viens no retajiem, kurš šobrīd uzstājas. Galvenais, ko iegūsti, protams, ir atpazīstamība. Šoreiz uzvara nebija mans pašmērķis, ejot projektā, gribēju parādīt, ka var citādāk, kvalitatīvāk, un es ļoti priecājos par to, ka cilvēki novērtē kvalitāti.
Kādreiz domāju, ka nepiedalīšos “Sirdsdziesmā”, bet tad pārdomāju, jo man nepatīk, ja cilvēks saka kaut ko sliktu, bet pats neko nedara, lai to izmainītu. Tā vairs nav šlāgeraptauja, bet dziesmu aptauja, un, ja es konceptuāli tajā iederos, tad ir jāiet! Jūtos absolūti priecīgs, ka to izdarīju, pirmoreiz biju ar Paula dziesmu un tad ar “Valodiņu”. Es sajūtu tur savu pienesumu un ceru, ka tas kaut ko uzlabos arī nākotnē, būs kādi mākslinieki, kas padomās, ka var arī izdarīt vairāk. Ja tā varu motivēt citus ar savu piemēru, tad ir vērts censties. Liela daļa mūziķu ir tendēti uz konkurenci, un, ja gribi konkurēt, tev ir jāsāk domāt plašāk.
– Kas “Valodiņā” ir citādāk kā vairumam dziesmu, kas piedalās “Latvijas sirdsdziesmas” aptaujā?
Šī ir kvalitatīva dziesma, kurai ir vēstījums. Tā nav “ko redzu, to dziedu” variants, dziesmai ir dziļāka doma. Ingus Feldmanis atsūtīja Jelgavas tehnikuma himnu, ko man vajadzēja iedziedāt, un teica, ka piemetis klāt vēl vienu dziesmu, ko gribētu, lai es noklausos. Atceros kā tagad – braucu uz darbu, ir seši no rīta, ieslēdzu dziesmu un jau ar pirmajiem akordiem saprotu, ka tā ir īpaša. Tad es viņam zvanīju un teicu – taisām! Sazinājos ar Kristapu Krievkalnu, kura redzējums par dziesmu bija ļoti līdzīgs manējam, un viņš saorganizēja, lai viss notiktu.
Mēs paši ļoti ieguldījām dziesmas tapšanā, piesaistījām kori un grupu “Auļi”, un tam ir rezultāts. Dziesmai ir arī nacionāls vēstījums, kas man liekas būtiski. Arī savā koncertrepertuārā iekļauju pāris patriotiskas dziesmas, jo, lai arī cilvēki ir atnākuši izklaidēties, es tomēr atgādinu par to, kur atrodies. Jo man pašam ļoti patīk vieta, kur es atrodos. Citi pārmet valdībai, ka mums ir slikti, bet tā notiek visās valstīs. Mana attieksme pret to ir tāda – ja man kaut kā nav, tad tas ir tikai tāpēc, ka pats neesmu to izdarījis, nevis kāds to nav iedevis.
– Kāds ir tavs radio cilvēka stāsts?
Man vienmēr ir paticis radio. Pēc šova es kādam izmetu ideju, ka gribētu strādāt radio, un drīz vien tiku iepazīstināts ar “Capital FM” īpašnieku. Tur nostrādāju vairākus gadus, tad īsu brīdi “Pieci.lv”. Pēc laika tiku uzaicināts uz Latvijas Radio 2 “Muzikālo banku”, kur banketā piegāju klāt kanāla direktoram Kasparam Mauriņam un teicu, ka varu strādāt radio! Viņš atbildēja – labi, nākamajā dienā piezvanīja, un tā es tur joprojām strādāju rīta programmā. Man ļoti patīk šis darbs, patīk, ka viss notiek organiski, ka nav sevi jāpiespiež. Un mīļākie ir tie mirkļi, kad no nekā sanāk kaut kas īpašs. Man sevišķi patīk rīti, es desmitos pabeidzu savu pirmo darbu, un līdz vakaram ir vēl pietiekami daudz stundu, lai kaut ko padarītu.
– Piemēram, pastrādātu kafijas veikalā. Starp citu, kā no Rīgas nokļuvi Olainē, kur atvēri savu pirmo kafijas vietu?
Mana sieva ir no Olaines, sākotnēji dzīvojām Rīgā, bet tad radās iespēja pārcelties uz Olaini, uz četras reizes lētāku dzīvokli. Un mēs pieņēmām lēmumu pārcelties, bet ar nosacījumu, ka par ieekonomēto naudu kaut ko izdarīsim. Un sanācis ir daudz. Esam apprecējušies, aizbraukuši ceļojumā, pa šo laiku ir piedzimis bērns, Olaine mums daudz ko ir atnesusi.
Ideja par kafiju sākās tur pirmā “kovid” viļņa laikā. Kad visu aizvēra, nevarēju saprast, ko darīt, kad būs koncerti, kas vispār notiks. Sūtīju CV uz dažādām vakancēm, bet neviens neatbildēja. Beigās, pastaigājoties ar dēlu, radās ideja par kafejnīcu, ko veiksmīgi izdevās realizēt. Sāku Olainē, bet visu laiku metu acis arī uz Jelgavu. Kādā brīdī Raimonds Biedrītis pārcēla “Grauda spēka” veikalu uz ražošanas telpām, un es uzreiz viņam zvanīju, ka esmu gatavs ņemt kiosku. Tas ir tas, ko es vienmēr saku, – ja kaut kam jānotiek, tas notiks, bet, protams, nevar sēdēt un gaidīt, kaut kas ir jāiegulda, jāmeklē. Ja man kāds pirms pieciem gadiem būtu teicis, ka mūsu ģimenei piederēs kafijas bizness, es atbildētu, ka tās ir muļķības. Bet tagad, kad mums tas ir, viss liekas ļoti organiski.
– Plāno kafijas biznesu attīstīt vai tas ir tikai tāds kovidlaika plāksteris?
Tas noteikti ir ilgtermiņa projekts. Jau domājam par nākamajām vietām, nākotnē arī par savu grauzdētavu un varbūt arī franšīzi. Man svarīgi liekas, ka tirgojam un izmantojam Latvijas produktus, tā atbalstot vietējos.
– Vai kafejnīcas nosaukums palīdz tev popularizēt jauno uzvārdu Kanters?
Savā ziņā – jā, jo kafejnīcas nosaukums tapa no uzvārda. Uzvārdu nomainīju pirms vairākiem gadiem, kad precējāmies, bet doma par maiņu bija jau pusaudžu vecumā, jo man tas emocionāli neko nenozīmēja. Kāzu laiks bija loģiskais mirklis, lai to beidzot izdarītu. Bija jārada jauna ģimene, un es negribēju, lai manam bērnam būtu uzvārds, kas īsti man pašam nav piederīgs. Negribējām arī palikt sievas uzvārdā, tāpēc sākām meklēt, kas mūsu ģimenēs vēl ir, un tā atradām Kanterus. Ja pirmo burtu K nomaina ar C, tad itāļu valodā “cantero” ir nākotnes forma vārdam “dziedāt”, kas labi sader ar manu profesiju. Uzvārdu nomainījām, bet pats kādu laiku nevarēju pie tā pierast, laikam vēl nebiju līdz galam ar to saaudzis, tādēļ uz skatuves mani joprojām zināja kā Ruski. Taču, kad ierakstījām “Valodiņu”, tas beidzot likās loģisks mirklis, kad izcelt to gaismā.
