Vakar jau pāri pusnaktij mājas nakts klusumā iegrimu nelielā mapītē, kurā savāktas elektroniskā pasta vēstuļu izdrukas.
Vakar jau pāri pusnaktij mājas nakts klusumā iegrimu nelielā mapītē, kurā savāktas elektroniskā pasta vēstuļu izdrukas. Tās nupat atsūtītas no Taizemes, autors Jānis Kreicbergs – divdesmit četrus gadus jauns, garš, briļļains un ļoti zinātkārs puisis. Viņš beidzis 2. vidusskolu, studē tūrismu augstskolā “Turība” un nu bija sadomājis pamēģināt vienu tā sauktā piedzīvojumu tūrisma maršrutu Dienvidaustrumāzijā. Proti, Jānis ceļo viens ar mugursomu plecos. Kopš izkāpšanas Bangkokas lidostā (tur jaunietis ielidoja pirms divām nedēļām) viņš izmanto vietējo transportu – dažādus vilcējus, velosipēdus. Vilcienā brauc zemākās klases vagonos, nakšņo lētākajās viesnīcās un apmeklē pilsētas, kurās, iespējams, vēl neviens latvietis nav bijis. Jānim ir doma izveidot tūrisma maršrutu, ko viņš kā speciālists varētu organizēt līdzīgiem pasaules izzinātājiem. Patīkami, ka Jāņa vēstules rakstītas raitā, mazliet pašironiskā valodā (2. vidusskola vienmēr izcēlusies ar labiem literatūras skolotājiem!), varbūt, ka te pat sanāktu publikāciju sērija. Taču pašlaik gribas ceļotājam pieglaust plecu un pajautāt: “Kur un ar ko tu, Jāni, sagaidīsi Jauno gadu? Kā tev klājas svešās mājās? Kāda būs tava Vecgada vakara vēstule?”
Vecgada vakars, gadu mijas brīdis ir laiks, kad gribas būt kopā ar tuviem un mīļiem cilvēkiem. Man arī jaunībā gadījies šo mirkli piedzīvot tālsatiksmes ātrvilcienā, vientuļā pastaigā pa pilsētu vai kopā ar dienesta biedriem, kurus pēc gadiem vairs lāgā neatceros… Tomēr atmiņā spilgtāk palikušās Jaungada sagaidīšanas reizes saistās ar mīļajiem, ar sirsnību vecvecāku mājās, kur svētkos vietas pietika visiem, ar tukšu Sv.Annas baznīcu, kur mums ar Labāko pusi un pirmdzimto dēlu mācītājs atļāva patverties no salūtraķetnieku trokšņošanas tieši tajā brīdī, kad mainījās tūkstošgades. Gribas novēlēt, lai pēc iespējas vairāk lasītajiem Jaunā gada sagaidīšanas brīdis saistās ar kaut ko jauku, vismaz ar kādu labu, cilvēcīgu zīmi. Domāju, ka šīs sestdienas vakarā Jānis Taizemē brītiņu zīmīgi paskatīsies uz to pusi, kur norietēja saulīte un kur kādus sešus septiņus tūkstošus kilometrus tālāk dzimtajā pilsētā eglītēs deg svecītes, cilvēki skūpstās un vēlē laimes. Pat tad, ja tev iznāk Jaungada naktī būt vienam vai kādā skaļā cittautiešu karnevālā, lai tu savās labākajos vēlējumos esi pie saviem tuvākajiem, turklāt nevis kaut kur tālumā, bet savā zemītē, pie savas tautas. Lai laimīgs ceļš uz mājām!
