Augstākā līmeņa starptautisku sacensību apbalvošanas ceremonijā sportistu sumināšanai par godu tiek pacelti valstu karogi. Nupat novembra sākumā Belgradā starp tiem bija arī Latvijas sarkanbaltsarkanais – pasaules U23 čempionātā brīvajā cīņā līdz 86 kilogramu svara kategorijā bronzas medaļu izcīnīja Ivars Samušonoks. Zelta medaļnieks mēdz pēc oficiālās daļas arī ar karogu bildēties, bet Ivars pagaidām teic: “Man karogs ir vienmēr pie sirds.” Tas ir – kreisajā pusē pie sporta triko, ar kuru cīkstonis iziet arēnā.
– Pasaules čempionāta bronza – domāju, daudzi tagad lepni par tevi, un par savu absolventu palepojusies arī Staļģenes vidusskola. Pastāsti, kas rīdzinieku saista ar Staļģeni un ko tev šī vieta nozīmē? – jautāju savas sportista karjeras līdz šim augstāko punktu sasniegušajam cīkstonim.
Kas saista? Pirmām kārtām mans treneris Krišjāņa Kundziņa skolā Ivars Drupa, kas tur dzīvo un ir Staļģenes vidusskolas absolvents. Otrām kārtām – pats esmu pabeidzis Staļģenes vidusskolu. Līdz 11. klasei mācījos vidusskolā Rīgā, bet 12. klasē sapratu, ka ar nopietniem treniņiem to nevarēšu savienot: pēc rīta treniņa stundas nācās kavēt, vakarā pēc skolas dienas pietiekami intensīvam treniņam nepietika spēka. Kopš jaunieša vecuma Dzirniekos un vēlāk Staļģenē vasarā biju dzīvojis treniņnometnēs, pazinu vidusskolas direktoru Aivaru Nagli. Pēc viņa un arī trenera padoma izlēmu sporta dēļ pāriet uz tālmācību un tādā veidā arī pabeidzu vidusskolu Staļģenē.
– Kādā vecumā sāki trenēties brīvajā cīņā? Atminies, kāpēc šo sporta veidu izvēlējies?
Varēja būt man kādi gadi četri. Jūtīgā rakstura dēļ bērnudārzā dabūju diezgan ciest un piedzīvot traumas. To redzot, mamma ataicināja savu brāli, PSRS izlases sastāvā pasaules U20 zeltu un vēlāk jau brīvajā Latvijā Eiropas pieaugušo čempionāta sudrabu izcīnījušo Igoru Samušonoku uz ģimenes sapulci. Kāda nu man tur sapulce – spēlējos ar mašīnītēm, kamēr viņi ilgi sprieda, sprieda un tad uzjautāja: nu, vai iesi uz brīvo cīņu? Protams, ka iešu. Tā arī sāku.
– Un tā kopš tā laika par citu sporta veidu nebija domas?
Ap deviņu gadu vecumu sāka likties, ka krietni populārākais futbols par grūtajiem cīņas treniņiem varētu būt vieglāks. Kādu pusotru gadu ar to pamēģināju nodarboties, it kā pat negāja slikti, tomēr vilka atpakaļ uz cīņu. Sākumā bija tā kā mazliet kauns no sava trenera, pusgadu patrenējos citā grupā, bet drīz vien saņēmos izrunāties un atgriezos pie Drupas.
– Vai atminies savus pirmos panākumus sacensībās?
Atminos, jā. Kādu septiņu astoņu gadu vecumā bija Kundziņa skolas sacensības, kur izcīnīju otro vietu un sudraba medaļu. Finālā zaudēju un sāku raudāt. Visi nāk klāt, apsveic un saka: malacis, malacis! Bet man taču pirmajās lielākajās sacensībās gribējās uzvarēt!
– Jaunieša vecumā pēcāk esam redzējuši tavas uzvaras plašā un starptautiskā konkurencē Jelgavas atklātajā brīvās cīņas čempionātā.
Jā, šis turnīrs man vienmēr ļoti paticis. Tāpat kā Jelgava, kur kopš tiem laikiem man joprojām ir draugi un brīvdienās patīkami atbraukt.
– Kovida ietekmē daudziem sportistiem sezona bijusi tāda “samocīta”, bet tev, izskatās, gājis tīri labi. Eiropas čempionātā 5. vieta, pasaules čempionātā oktobra sākumā gan zaudējums jau astotdaļfinālā, toties tagad U23 bronza. Kā salīdzini šos startus? Vai ko varēji izdarīt labāk?
Katrs sportists visu laiku grib tikt augstāk un izdarīt labāk. To var teikt arī par pieaugušo Eiropas un jo īpaši pasaules čempionātu, kur pirmajā cīņā zaudēju. No 8:0 pārsvara zaudēt – bija jāsaprot, ka tāda iznākuma iemesls ir galvā, un jāpieņem ieteikums vērsties pie palīdzības pie psihologa. Gatavojoties U23 čempionātam, to arī darīju. Jāatzīst arī, ka pieaugušo konkurencē kaut vai tajā pašā svara kategorijā pretī nāk lielākoties par mani vecāki un spēkos nobriedušāki vīri.
– Esi vienīgais brīvās cīņas pārstāvis Latvijas olimpiskās vienības jaunatnes sastāvā, vai līdzvērtīgu sparingpartneru tev savā svarā pietiek? Vai vispār ir svarīgi arī treniņā darboties kopā ar sava svara sportistiem?
Pašlaik esmu Daugavpilī, kur trenējos kopā ar vienu no Latvijas labākajiem cīkstoņiem, Eiropas pieaugušo čempionāta bronzas medaļnieku līdz 79 kilogramu svarā Alanu Amirovu. Lai arī vieglāks, viņš ir ļoti tehnisks, ātrs, un daudzās pozīcijās no viņa varu mācīties. Pirms kovida bija vairāk iespēju aizbraukt uz treniņnometnēm citās valstīs, pašlaik tas diemžēl ir sarežģīti.
– Vai šogad vēl gaidāmas kādas sacensības?
Jā, decembra sākumā būs spēcīgs turnīrs Dagestānā, uz kurieni, cerams, izdosies nokārtot vīzas. Lai gatavotos šīm sacensībām, arī atbraucu pie Alana uz Daugavpili.
– Ko tev nozīmē sastāvēt olimpiskajā vienībā?
Atbalstam varu saņemt vitamīnus, naudu treniņnometnēm, arī medicīniska rakstura pakalpojumus. Jaunatnes sastāvs – tas patiesībā ir C sastāvs, aiz A un B. Pēc šīs U23 pasaules bronzas ar nākamo gadu varētu būt B sastāvā, tad droši vien pienāksies arī kas vairāk. Katrā ziņā ir patīkami būt tādā organizācijā, kas ar tevi lepojas un tev palīdz.
– Kas ir tavs olimpiskais mērķis?
Protams, ka uz Parīzi jābrauc. Ne tikai kā dalībniekam, bet arī pacīnīties par medaļām.
– U23 čempionātā varbūt jau redzēji kādus nākamos pretiniekus. Pieņemu, ka tāda līmeņa sacensībās visi vairāk vai mazāk spēkos līdzīgi, taču Belgradā bija cīņas arī “uz nulli” – kā tev kvalifikācijā 11:0 uzvara pret palestīnieti Laitu Abušraimu, bet pusfinālā 0:9 zaudējums pret irāni Sajadu Saberdi Galami. Kā tas notiek?
Manā svarā tiešām visi pretinieki esam diezgan līdzīgi. Ir valstis, kur brīvā cīņa mazāk populāra, līdz ar to trūkst sparingpartneru un iespēju iekrāt pārliecību. Bet par to nulli – kā jau teicu, tā vispirms rodas galvā.
– Bronzas finālā ar 5:2 pieveici turku Emri Ciftci. Cik cīņu bija dienā, un kura no piecām aizvadītajām pašam patika vislabāk?
Pirmajā dienā bija četras – līdz ar pusfinālu vakarā. Otrajā dienā tikai vairs cīņa par bronzu. Kaut ko izcelt no katras nevarēšu, visas bija līdzīgas, bet patīkamākā bija bronzas finālā, jo tā deva medaļu.
