Pirmo reizi Ritas vārdu dzirdēju, kad meklēju materiālus Jelgavas likteņstāstu ekskursijām. Tad arī uzzināju, ka abas esam mācījušās vienā skolā un abas jau skolas laikā esam padziļināti interesējušās par literatūru.
Skolas muzejā, mapītē ar Ritas vārdu, izlasīju, ka Rita Gāle dzimusi 1925. gada 30. septembrī Rīgā. Tēvs Andrejs Gāle bijis veterinārārsts, savukārt māte Alvīne – Latvijas Universitātes baltu filoloģijas studente. Abi dzejnieces vecāki saknēm saistīti ar Limbažiem. Bērnību Rita pavadījusi vecāku lauku mājās Džūkstes pagasta Tomiņos, kur gājusi ganos. Džūkstes Tomiņus uzskata par savām īstajām mājām. Tālāk ceļš ved uz Jelgavas Valsts ģimnāziju un Skolotāju institūtu, tomēr vidusskolu beigt viņai izdodas tikai Eslingenā, kur nonāk bēgļu gaitās kopā ar māti un brāli. Tēvs paliek Latvijā, kā veterinārārsts viņš Otrā pasaules kara laikā bija iesaukts dienestā. Kad Rita pirmo reizi pēc 30 gadiem apciemoja Latviju, tēvs jau bija miris un kapa vieta nezināma. Tomiņus viņa pirmo reizi atkal ieraudzīja 1989. gadā un kopš tā laika Džūkstē ierodas vai katru gadu, ciemojas skolā, satiekas ar draugiem. Septembrī Rita Gāle Ņūdžersijā, Livingstonā (ASV) nosvinēja savu 95. dzimšanas dienu.
Pirms kāda laika sazinājos ar Ritu sociālajā tīklā “Facebook”, nedaudz parunājāmies. Tomēr ar to bija par maz. Tāpēc šodien sūtīšu Ritai jautājumus domās, bet atbildes saņemšu viņas rakstītajās atmiņās, dienasgrāmatā.
30. gadu beigās un 40. gadu sākumā Jelgavas ģimnāzijā ir ļoti literāra vide, savs skolas literārais žurnāls, literāri saieti, Skolotāju institūtā mācās Gunars Saliņš, Indra Gubiņa, bet direktors ir rakstnieks un pedagogs Ernests Aistars. Šajā laikā publicēts arī pirmais dzejolis ar Ritas Rasas vārdu.
– Kas jūs rosināja pievērsties dzejai?
Laikam taču Džūkstes pamatskolas pārzinis Krišjānis Vīksniņš. Kaut gan mācīja ģeogrāfiju, viņš bija aizrautīgs dzejas cienītājs. 1940. un 1941. gadā Jelgavas skolās bija literārie pulciņi. Biju kautrīga, tāpēc vairāk sēdēju un klausījos. Sanāksmēs varēja piedalīties arī citu skolu literāro pulciņu dalībnieki. Skolā stundās literāri mācījāmies maz, visa izglītošanās notika pulciņā. Četri vakari nedēļā pagāja, staigājot no vienas skolas pulciņa uz citas skolas pulciņu. Ar rakstīšanu bija tā – piedalījos pulciņā, reizēm kaut ko pateicu, bet savu uzrakstīto nelasīju – kautrējos. Atceros, Skolotāju institūtā bija vidusskolu vakars, kur pirmo reizi redzēju Gunaru Saliņu. Viņš bija brašs jauneklis, interesanti runāja.
– Kad iznāca jūsu pirmais dzejolis?
Pirmie dzejoļi tapa dungojot, ganu gaitās ejot. Skolas laikā patika uzstāties ar dzejas deklamācijām, līdz nodomāju, kāpēc gan pati nevarētu arī ko uzrakstīt. Tā tas sākās. Jelgavas laikrakstā “Zemgale” no 1942. līdz 1944. gadam publicēti vairāki dzejoļi, tiesa gan, ar Ritas Rasas vārdu. Pirmais bija 1942. gada 1. septembrī – “Lilija raud”.
Vakars ar samtainu segu pārsedz kokus un zāli,
Noglāsta mierīgu roku strautu un tumšzilu tāli.
Apklust pat ilgpilnā dziesma dzeguzei tālajā silā,
Veroties brīnišķi skaistā vasaras pusnaktī zilā.
Lilijai baltai aiz loga norit asara klusi,
Mēness kad paskatās smaidot, iedams uz rietumu pusi,
Ietrīcas ziedlapas baltās, vējš jau kaut vakarā stājis. –
Lilijai vasaras naktī Klusums ar ziedsegu mājis.
Lilija, baltzaļais sapni, kam pusnaktī asaru raudi?
Karstākā dienvidus stundā tuvu jau vītumu jaudi?
… Ietrīcas ziedlapas baltās, gurstot liec lilija galvu.
Dzīvības mirkli vēl īsu lūdz tā kā lielāko balvu.
– Vai atceraties brīdi, kad devāties prom no mājām, prom no Latvijas?
Šķiet, tas notika tad, kad mājas biju iemīlējusi visvairāk. Vasaras burvību pārtrauca lielgabalu grāvieni un dūmi līdz saulei. It kā savas zīmes aiziešanai atstādamas, abas ar māti tajā pavasarī bijām puķēm apstādījušas un apsējušas visas ceļmalas. Kad braucām prom, mūsu dobes ziedēja. Ratos kāpdamas, vēl salauzām klēpi baltu liliju. Izbrauktos lielceļos šūpojoties, pienāca pirmās bēgļu dienas vakars, puķes bija novītušas, un mājas jau toreiz likās neaizmirstami tālu. Bailes pamazām pārgāja, un bēgšana izvērtās par skaistu un skumīgu ceļojumu pa daudzām vietām, kuras skolas laikā biju iemācījusies kartē sameklēt un parādīt. Dienas pavadījām uz mantu vezumiem, naktis pārgulējām laipnu cilvēku šķūņos, un tajās reizēs, kad kaut kur palikām ilgāk, rakstīju mammai izmisuma pilnus dzejoļus. Kurzemes kauju kartei mainoties, vietu, kur piestāt, kļuva arvien mazāk. Kādā dienā ar māti un brāli nonācām Liepājā, no turienes kuģī uz Vāciju un dažus gadus vēlāk pāri lieliem ūdeņiem Amerikā.
Bēgļu nakts.
Dzisušas ugunis. Tumša veras baisma.
Paspārnēs ieķēries, vējš bez spēka smilkst.
Vaidziņā gurdenā izdziest rieta gaisma,
Tevi lai pasarga miegs līdz rītam ilgs.
Paspārnēs ieķēries, vējš bez spēka smilkst.
Draudīga karale – nakts aiz loga melna.
Tevi lai pasarga miegs līdz rītam ilgs –
Pagalvim palikta tava mazā delna.
Draudīga karale – nakts aiz loga melna.
Bēgļi biezokņos tumsā zaudē takas.
Pagalvim palikta tava mazā delna,
Mierīgi atdusies dziļā miegā blakus.
Bēgļi biezokņos tumsā zaudē takas,
Nespēka guruši, sūnu cisās krīt.
Mierīgi atdusies dziļā miegā blakus,
Svešumā aizvedīs sveši ceļi rīt.
Nespēkā guruši, sūnu cisās krīt
Tie, kas reiz ticēja: ausīs jauna gaisma.
Svešumā aizvedīs sveši ceļi rīt.
Dzisušas ugunis. Tumša veras baisma.
– Kā jutāties jaunajā mītnes zemē – ASV?
Es dzejā rakstīju par Latviju, vārdā nesaucot nekad. Mums Latvijas vārds toreiz bija kā Dieva vārds. Un to jau velti nelietīgi nevalkāja. Man likās, ka ārkārtīgi svarīgi iemācīt cilvēkiem mīlēt Latviju. Toreiz vēl arī nebija nekādu cerību, ka brauksim atpakaļ. Bet bērniem mācījām, ka ir jāmīl sava tēvu zeme un vienmēr ir jādomā par to, ka kādreiz varbūt varēs braukt un strādāt. Visbēdīgākais – es biju nodzīvojusi visus tos gadus bez Amerikas pavalstniecības, spītīgi turēdamās pie Latvijas pavalstniecības, un tad, kad beidzot gribēju braukt uz Latviju, man bija jāpieņem Amerikas pavalstniecība. Lai varētu braukt uz savu tēvu zemi, man bija jākļūst par Amerikas pavalstnieci. Tajā dienā, kad to saņēmu, jutos kā nodevēja – kaut arī šī zeme ir bijusi ļoti laba pret mani, tā nav mana zeme. Mana dzeja toreiz bija manas mājas. Bet arī Latvijā es vairs neiederos, cilvēki ir ļoti mīļi, sirsnīgi, taču es tomēr esmu tā svešā, kas ir bijusi projām visu laiku. Laiks mūs ir izšķīris. Es beidzot aptvēru, kas ar mani visu laiku ir noticis – ka man mājas nav ne šeit, ne tur.
Pēc septiņiem Vācijā nodzīvotiem gadiem tālākais Ritas Gāles ceļš 1951. gadā veda pāri okeānam uz Ameriku, vispirms uz Rietumkrastu. Sākumlaiks bija grūts – Rita strādāja fabrikā, māte tīrīja svešas mājas, brālis mācījās skolā, rūpes prasīja arī 1950. gadā Vācijā dzimušais dēls Andris. Drīz Rita Gāle saņēma vēstuli no kādreizējā Jelgavas Skolotāju institūta drauga Gunara Saliņa ar aicinājumu braukt uz Ņujorku, “pie cilvēkiem”. Rita Gāle devās uz Ņujorku, kļūstot par rosīgu līdzdalībnieci “Elles ķēķa” literārajās vakarēšanās, dokumentējot literārās rosmes un spilgtās personības. “Elles ķēķis” nav dzejnieku izdomāts. Tas ir vietas apzīmējums nelielam kvartālam starp Taimsskvēru un Hudsonas ostmalu – starp 41. un 42. ielu Ņujorkas centrā. Varbūt tieši jūrnieku un ielas meiteņu sabiedrība, varbūt krodziņi un ļaudis tajos ļāva latviešu dzejniekiem šajā kvartālā labi justies.
1965. gadā Ņujorkā dzejas vakarā piedalās dzejnieces Klāra Zāle, Rita Gāle, Baiba Bičole, kuras sevi dēvē par pārdaugavietēm, jo visas dzīvo pāri upei – Ņūdžersijā. “Visām trimdas dzejniecēm dzejošana ir nepieciešamība, tāpat kā lietus mākonim jāizlīst, pirms tas var aizslīdēt prom,” raksta Dzidra Kalniņa. Kad dzejniecēm jautāts, kas ierosina dzejošanu, Rita Gāle atbildējusi – “ierosina pārrunas dzejnieku pulkā, bet kavē maizes darbs”, iedvesmu dzejošanai rosina mūzika.
Kopš 1967. gada Rita Gāle krāja rakstnieku balsu ieskaņojumus. Dokumentēja latviešu trimdas dzīvi, literāro dzīvi, filmēja sarīkojumus. Šie materiāli nosūtīti uz Literatūras muzeju Rīgā, kā arī izmantoti daudziem radio raidījumiem. Tāpat Rita Gāle iepazīstināja trimdas latviešus ar Latvijas dzejniekiem, izsūtītiem/represētiem autoriem.
– Kāds, jūsuprāt, ir labs dzejolis?
Es sevi uzlūkoju par mazrakstītāju. Dzejolim ir jāskan kā dziesmai, kā melodijai, un negatavu dzejoli nekad neesmu ar mieru ne lasīt kādā sarīkojumā, ne publicēt. Man ir tikai tīras iedvesmas dzejoļi, tie rodas neapzināti, pēkšņi, paši no sevis. Ne velti lasītājiem bija jāgaida līdz 1965. gadam, kad iznāca mana pirmā dzejas grāmata.
– Emigrācijā jums ir iznākušas trīs dzejoļu grāmatas.
Dzejniekam jau diezgan grūti tikt pie grāmatas. Tiem dažiem izdevējiem, kas darbojas trimdā, jau arī bija svarīgi pastāvēt. Ar dzeju naudu nopelnīt nevarēja. Mana pirmā grāmata “Kas lietu sauks” bija izdota 300 eksemplāros un uzreiz kļuva par retumu. Tā pat nonāca Vašingtonā Smisonija institūta Reto grāmatu nodaļā. Ne jau tāpēc, ka bija tik mazā skaitā, bet tāpēc, ka grāmatas izdevējs, būdams liels entuziasts, pats to salika un iesēja. Tas bija tīrs roku darbs. Nākamo grāmatu “Atkala” izdeva “Grāmatu draugs” ar Voldemāra Avena ilustrācijām. Trešajai – “Atšķirtā” – vāku zīmēja mans dēls Andris Glasgovs.
– Varbūt dažos teikumos par jūsu ģimeni?
Esmu precējusies divreiz, bet pirmā laulība bija ļoti īsa. No tās palika dēls un divas mazmeitas. Andris ir labs ilustrators, bet tā nav gluži viņa sirdslieta. Viņš strādā uz avārijas mašīnas lielu avāriju, katastrofu gadījumos.
Ar otro vīru Ansi Uibo mēs Vācijā bijām dzīvojuši vienā nometnē, bet nebijām pazīstami. Iepazināmies Amerikā. Mūsu intereses bija ļoti līdzīgas. Daudz gājām kopā, mums bija daudz ko runāt. Kādreiz kādās viesībās stāvam un runājam. Cilvēki saka – vai tad jūs tik ilgi neesat redzējušies? Mans vīrs bija viena no interesantākajām personībām, ko pazinu.
– Vai apzināti norobežojāties no visa amerikāniskā?
Laikam tomēr esmu norobežojusies. Dzīvoju mazpilsētā, kur apkārt itāļi un žīdi. Satiekamies pie tomātu dobēm, samājamies, bet vairāk nekādas draudzēšanās nav. Arī darbā es strādāju kopā ar jaukiem cilvēkiem, bet mums nebija citu attiecību kā vien darba. Amerikāņu draugu man ir ļoti maz. Abi ar vīru bijām nodevušies latviešu lietām.
– Vai esat saimnieciska sieviete?
Es sevi uzskatu par saimniecisku, lai gan neprotu cept pīrāgus, man tie vienmēr rāda zobus. Bet es cepu saldskābmaizi, rupjo kviešu maizi un, pašai jāsaka, ļoti labu rupjmaizi. Ar kūku cepšanu neko daudz nenodarbojos. Piparkūkas gan, jo tās jau nevar nopirkt. Man ļoti patīk lasīt receptes. Ja atšķiru avīzi vai žurnālu un redzu recepti, tā tūlīt jālasa.
No Ritas dienasgrāmatas: “Mamma māca mani cept rupjmaizi. 8 tases vārošā ūdenī kuļ rudzu miltus, kamēr mīksta putra. Piemet kādu pustasi ķimeņu. Padzesē un pieliek ieraugu, kad vairs nav karsts. Sasedz un pa nakti raudzē. No rīta pieliek 2 paciņas izšķīdināta rauga tasē silta ūdens, 5 ēdamkarotes cukura, drusku sāls, piemīca rudzu miltus un apmēram kādu 1/4 rupjo kviešu miltus. Diezgan pastingra mīkla. Sasedz un noliek siltumā, lai uzrūgst apmēram dubultā. Iesmērē trīs panniņas ar augu taukiem, saliek mīklu, nogludina un atstāj uz plīts, lai uzrūgst. Apmēram 1/2–1 stundu cep, kamēr apbrūnē.” (1978. gada 14. martā)
– Kādas atmiņas saistās ar ilgu gadu garumā darīto skolotājas darbu?
Darbs latviešu skoliņās man ir devis ļoti lielu gandarījumu, tur ir rosinoša vide, un būt kopā ar jauniešiem vienmēr ir ļoti labi. Tagad, kad redzu, ka daudzi no viņiem dzīvo un strādā Latvijā, man tas īstenībā liekas drusku kā brīnums. Jo toreiz, kad mēs viņiem mācījām, ka Latvija ir jāmīl, tā jau bija tikai cerība, tā nebija pārliecība. Tagad tas ir noticis. Tagad vecāki sacenšas, kurš savam bērnam labāk iemācīs latviski. Tas ir interesanti! Savā laikā mūsu bērnu paaudze aizgāja latvietībai mazumā, jo, iebraukuši Amerikā, mēs nesapratām, ka par latvieti ir jāaudzina. Mēs paši par latviešiem bijām piedzimuši un uzauguši, un tas likās dabiski. Kad apķēra, ka vajadzīgas latviešu skolas, bija jau drusciņ par vēlu, daudzi aizgāja patstāvīgā dzīvē bez latviešu skolas.
No Ritas dienasgrāmatas: “Katskiļu nometnē paidagoģiskā grupa pulcēja esošos un topošos jaunos skolotājus un Mirdzas Paudrupes vadībā mācījās veikalā pērkamos palīglīdzekļus pielāgot latviešu skolas vajadzībām. 4. mītne bija pārvērtusies bērnu dārzā ar saliekamām bildēm, kaķiem, zaķiem un suņiem, dziesmām un rotaļām. Latviešu valodas nostiprināšanas grupa ar Noru Valteri un Zelmu Lapiņu mēģināja noskaidrot gan latviešu valodas bagātības, gan dīvainības, kas radušās sestdienas skolas gados, vārdu nozīmi nepareizi izprotot. To panāca gan tiešos jautājumos, gan sinonīmu uzskaitē un no dotajiem vārdiem veidotos teikumos. Uzjautrināja “č” vingrinājuma stāsts par Adalbertu Bubenko, kurš trenējoties uzberzis čulgu, tā ka jāvalkā čības.” (1972. gada 2. septembrī)
– Atgriežoties pie bērnības, – kur tā tika pavadīta?
Agro bērnību pavadīju Svētē. Jelgavas jātnieku pulka remonteskadronā mans tēvs bija veterinārārsts. Agrā bērnība saistīta ar zirgiem un jātniekiem. Kad man bija seši gadi, pārcēlāmies uz Džūksti, tur pabeidzu arī pamatskolu. Bērnībā biju dikti neganta un nepaklausīga, darīju to, ko nedrīkstēja darīt. Manas jaunības laiks saistās ar Jelgavu, te arī pirmie literārie mēģinājumi.
Jelgavā
Man šodien vajadzēja ciemos iet
Tur šķērsielā no ielas, kuras nav,
Pie maziem bērniem svešos pagalmos,
Kas zālē spēlējas ar pienenēm.
Man likās, esmu apmaldījusies,
Bet novakars tik cieši apņēma,
Pie krūtīm velkot, vaigu sildīja
Un pūta ausīs vārdus aizmirstus.
Man šodien vajadzēja ciemoties
Tur šķērsielā pie ielas izdzēstas,
Lai aizaugušus vārdus atrastu,
Aiz kuriem laiks tik neglābjami raud. –
Tik neglābjami nomaldījies raud,
Ka klēpī jāpaņem un jāpažēlo.
Man šodien vajadzēja projām iet
No šķērsielas pa ielu, kuras nav.
Rudenī, sagaidot dzejnieces 95. dzimšanas dienu, “mājās atnāca” viss Ritas Gāles dzejas krājums, papildināts ar sarunām un intervijām, apcerēm un recenzijām par paveikto un dzejas poētiskajā valodā un pasaulēs atklāto. Dzejniece stāsta pati – dzejā, sarunā, dienasgrāmatas fragmentos, un lasītājs var iepazīt arī citu samanīto un novērtēto Ritas Gāles dzejā un personībā, jo “mums visiem ir vēlreiz jāiet uz savu laimīgo salu”.
Raksta tapšanā ar autores Ingunas Daukstes-Silasproģes atļauju izmantoti dzejoļi un dienasgrāmatas fragmenti no Ritas Gāles dzejas un dzīves grāmatas “Saule pusdienā”
