Cilvēkus pēc ādas krāsas vai citiem parametriem nešķiro ne slimības, ne arī sarkanais gailis, kas neaicināts mēdz lēkt jumta korēs.
Cilvēkus pēc ādas krāsas vai citiem parametriem nešķiro ne slimības, ne arī sarkanais gailis, kas neaicināts mēdz lēkt jumta korēs.
Un tikai ar nožēlu var uzlūkot tos resursus, ko valsts piešķir cīņai pret uguni. To, ka situācija šajā jomā joprojām ir neapmierinoša, uzskatāmi liecināja trešdienas vakarā un ceturtdienas naktī notikušais, kad ugunsdzēsējiem tieši resursu trūkuma dēļ nebija iespējams operatīvi nokaut “ugunsputnu”, kā dēļ kādai privātmājai tika nodarīti nesamērīgi postījumi. Ar piebildi – nav normāli, ka blīvi apbūvētā savrupmāju rajonā nav neviena ūdens ņemšanas hidranta.
Kāda gan līdz šim bijusi valsts attieksme? Labākajā gadījumā – formāla. Pārlielupē depo vairs nav, jo līdz ar paaugstinātas bīstamības objekta – RAF – pazušanu to neprasa likums. Savukārt Ministru kabineta noteikumi strikti paģēr “pažarnieku” ierašanos negadījuma vietā piecu minūšu laikā! Bet ko tad, ja ugunsnelaime izcelsies ēkā Pārlielupes tālākajā stūrī, turklāt vēl augstāk par ceturto stāvu? Tik nepieciešamo kāpņu mūsu ugunsdzēsējiem taču joprojām nav!
Nerunāsim nemaz par kūlas stulbuma laiku, kad infantiļu aizsvilinātas grāvmalas “stāv rindā”, lai sagaidītu ūdens šalti.
Agrāk vai vēlāk valsts var nonākt vēl neapskaužamākā situācijā. Atradīsies kāds no uguns pamatīgi cietis iedzīvotājs, kurš nebūs mierā ar dzēsēju veikumu un “ies uz visu banku”, tiesas ceļā piedzenot kā kompensāciju daudznuļļu summu. Un tad šī valstiņa nonāks vēl pamatīgākās sprukās ar visām savām prasībām un knauzerēšanos, kas, redzot ugunsdzēsēju visai trūcīgo autoparku, atgādina anekdoti par ģenerāli, kurš ierindnieku sūta par pieciem rubļiem nopirkt klavieres.
