Nobeigums, sākums 4. un 9. marta numurā. Kad, laimīgi nokļuvuši salā, vēlreiz ieskatījāmies pulksteņos, izrādījās, ka autobraucienā pa jūru bijām pavadījuši minūtes piecpadsmit.
Nobeigums, sākums 4. un 9. marta numurā
Kad, laimīgi nokļuvuši salā, vēlreiz ieskatījāmies pulksteņos, izrādījās, ka autobraucienā pa jūru bijām pavadījuši minūtes piecpadsmit, bet līdz pieņemšanai pie Kihnu pašpārvaldes vadītājas Nelli Akermanes atlicis mazliet vairāk par stundu. Ko darīt līdz tam? Pa septiņus kilometrus garo un trīs kilometrus plato sauszemi nekur tālu jau neaizbrauksi un arī neapmaldīsies. Sakāpām mašīnās un devāmies uz ziemeļiem, kur salas galā atrodas 28 metrus augstā bāka, ko angļi būvējuši vēl Krievijas cara laikos.
Runājot par Rīgas jūras līča bākām, interesants jautājums pirms dažiem gadiem bija Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes Jauno ģeogrāfu skolā: “Kas kopīgs Eifeļa tornim Parīzē un Roņu salas bākai?” Pareizā atbilde: “Viens arhitekts.” Nav zināms, ka Gustavs Eifelis būtu devies uz Roņu salu un tur projektējis bāku, visdrīzāk tas bija tipveida metāla konstrukcijas projekts, ko izmantoja daudzviet un arī Roņu salā. Arī Kihnu salas bākas korpuss ir no metāla un, acīmredzot regulāri kopjot, saglabājies tīri labi. Taču tornī mēs netikām – durvis bija ciet, un bāka darbojās automātiski.
Kā būtu, ja būtu
Kihnu un 54 kilometrus attālo Roņu salu agrāk saistījušas kultūras saites. Salinieki rīkojuši kopīgus svētkus ar dziedāšanu, sporta sacensībām, taču tas viss pagaisis pirms gadiem trīsdesmit. Kihnu teic, ka Roņu salā vairs nav iedzīvotāju. Nē, ap piecdesmit cilvēku tur vēl dzīvo, bet tas vairs nav kultūras centrs. Neviļus iedomājos: ja savulaik nevis igauņiem, bet gan latviešiem būtu tikusi Roņu sala (Latvijas krastiem tā ir tuvāk nekā Igaunijai), vai tur tagad dzīvotu kaut piecdesmit latviešu? Vai šī apbrīnojamā turēšanās pie akmeņainiem zemes pleķīšiem, ko visapkārt skauj jūra, nav kaut kas igaunisks? Cik no apmēram tūkstoš igauņu salām ir apdzīvotas, es nezinu. Kihnu ir septītā lielākā Igaunijas sala. Bet cilvēki mīt arī krietni mazākās, piemēram, kilometru garajā un pārsimts metru platajā Manijā, ko labi varēja saskatīt no “ledus šosejas”. Starp citu, Manijas zeme līdz 1933. gadam izmantota vienīgi kā siena pļavas, bet tad Kihnu pārapdzīvotības dēļ šajā satelītsalā iedota zeme 26 zvejnieku ģimenēm. Maksimālais iedzīvotāju skaits tur bijis pusotra simta, tagad atlikuši kādi četrdesmit.
Leili vedekla nav precējusies
Turpat pie Kihnu bākas stāv nesen būvēta vienstāva ēka, uz kuru sniegā veda pēdas. Pavērām durvis, un atklājās, ka tur ir meteoroloģiskais postenis. Posteņa darbiniece Leili Lehola laipni smaidīja un ļāva nākt iekšā. Liekot lietā Andas igauņu valodas zināšanas, izraisījās preses konference. Leili dzīvē it kā nemanīja nekā īpaša. Vīrs, kā pati sacīja, – “jauns pensionārs”, divi bērni – meita Pērnavā, dēls tepat salā. Sarunas laikā pienāca arī Leili vedekla Kairi, kas patlaban nestrādā un audzina mazu meitiņu. Nu bijām priecīgi, ka varbūt ko dzirdēsim par Kihnu kāzu tradīcijām, kas vēsturē iegājušas kā kaut kas unikāls. Taču nekā – Leili dēls un vedekla kopā sagājuši bez kāzām, kā oficiāli saka, dzīvo civillaulībā. Tāda parādība pēdējos gados tur ir dominējošā.
Turpat meteopostenī ieskatījāmies datorā. Vēja ātrums 20 – 50 metru sekundē. Spīd saule, jūra, cik vien tālumā redzi, – balta ledus klāta. Tik nomierinoši, tik skaisti! Bet kā tur bija pērn 9. janvāra naktī, kad pāri Baltijai gāja beidzamo gadsimtu trešā lielākā viesuļvētra? Par šo stihiju, kas jūtami nopostīja Dienvidzviedrijas mežus, atstāja bez elektrības Ventspils amonjaka rūpnīcu un appludināja lepnāko savrupmāju rajonu Pērnavā, Kihnu salā stāsta viļņu izpostītā mūra ēka turpat blakus bākai. Leili tonakt nav dežurējusi, bet viņas darbabiedrene pa applūdušo ceļu mājās gājusi kaila… Lai kā centās tulkot mūsu Anda, to skatu bija grūti iedomāties. Kadiķos ieaudzis zemes ceļš, uz kura tikko var samainīties divas vieglās automašīnas un no kura vismaz sākumā, uz abām pusēm skatoties, līdz jūrai ir daži simti metru. Krasta bangas, kurās izšķīst četrus piecus metrus augsti viļņi, vējš, kura ātrums brāzmās sasniedz 35 metrus sekundē, un, protams, ūdens temperatūra, kas tobrīd varēja būt kādi pieci seši grādi. Un tam pa vidu sieviete, kas, pārvarot visu šo ārprātīgo stihiju, iet mājās. Leili paskaidroja, ka kolēģe toreiz drēbes novilkusi, lai pasargātu tās no samirkšanas, jo vietām ūdens sniedzies līdz padusēm. Tālāk mežmalā, kas atrodas augstākā vietā, viņa apģērbusies un turpinājusi ikdienā ierasto ceļu.
Bez drošas satiksmes pieci mēneši
Leili, tāpat kā vairums citu satikto salinieku, daudz smaidīja. Jā, autotūristu pie viņiem šoziem esot vairāk nekā citus gadus. Pastāv piecas minūtes pie bākas un aizbrauc. Pēc tam citiem varot stāstīt, ka bijuši Kihnu salā. Centībā saprast ko vairāk salinieku dzīvē noskaņojāmies sarunai, kas mums bija paredzēta pie Kihnu pašpārvaldes vadītājas N.Akermanes. Viņai ir 33 gadi, cēlusies no Kihnu pamatiedzīvotājiem, pirms ievēlēšanas pašvaldībā kopā ar vīru darbojās kā uzņēmēja.
Tā kā bija svētdiena, Nelli kopā ar ģimeni atradās mājās. Gan jāpiebilst, ka tās Akermaņu ģimenei ir divas – viena Pērnavā, bet otra – salā. Darbdienās bērni iet pilsētas skolā, arī viņu tēvam galvenokārt darīšanas ir Lielajā zemē. Taču Nelli iemanījusies ar vienu kāju būt Pērnavā, ar otru – Kihnu. Gadās, ka gadā pat piecus mēnešus vienīgais transporta līdzeklis starp abiem šiem punktiem ir pilsētas maršruttaksim ietilpībā līdzīga pasažieru lidmašīna. Problemātiskais laiks ir ziemas sākumā un pavasarī, kad ledus nav tik drošs, lai pa to varētu braukt, bet, no otras puses, – tik blīvs, lai to nevarētu pārvarēt prāmis, kas strādā līnijā uz Kihnu.
Kā sapratu no sarunas ar Nelli, viņa kopā ar vīru darbojas arī jūras transportbiznesā. Firma uzvarējusi konkursā un tagad apkalpo līniju uz Kihnu, kā arī uz Vorsmi, kas ir vēl lielāka igauņu sala tālāk uz ziemeļiem. Šādiem ūdensceļiem, viņasprāt, vajadzīgs prāmis ledlauzis, bet acīmredzot vēlamais nav tik vienkārši sasniedzams. Var jau iedomāties, ka piecdesmit pasažieru dēļ dienā uzlauzt ledu 12 kilometru garā ceļa posmā nevar bez pamatīgām subsīdijām.
Jena slavas mantinieki
Ar ko nodarbojas Kihnu iedzīvotāji? Vīriem pamatnodarbošanās ir zvejniecība, sievām – rokdarbi, arī zemes kopšana (salā izaugot īpaši garšīgi kartupeļi). Pamatskolā, kur mācās ap sešdesmit audzēkņu, zēni galvenokārt runājot, ka grib kļūt par celtniekiem un zvejniekiem. Pirmajā gadījumā tiek domāts par dzīvi citur, otrajā – par palikšanu. Zvejniekam samaksa par kilogramu reņģu gan, kā mēs sapratām, ir visai niecīga. Tādēļ vairums kihniešu iestājas par tūrisma attīstīšanu, kas nu dotu papildu ienākumus. Cik reāls ir pazīstamā igauņu kinodokumentālista Marka Sosāra paredzējums, ka pēc gadiem desmit Kihnu tradicionālo amatu piekopēju – zvejnieku, rokdarbnieču – vairs tikpat kā nebūs? Ka visu zemi būs sapirkuši bagāti vasarnieki, kas tad nu saulītē laiskosies? Nelli domā, ka tā tomēr nenotiks. Zemi salā pārdodot ja nu vienīgi dzeršanā palaidušies veči, kas pēc laiciņa, naudu notērējuši, prasa pajumti sociālajā mājā. Gadā piedzimstot divi trīs bērni, bet mūžībā aizgājēju skaits esot par desmit lielāks. Tādēļ vēl jo priecīgāk bija redzēt, ka pašvaldības vadītājai ir trīs bērni – visi vecumā līdz desmit gadiem. Turklāt abas māsiņas Anete un Lizete – tradicionālajos bruncīšos, kas esot ļoti ērti.
Aizbraucām vēl līdz Rotsikulas ciemam – tur saglabājušies mājas pamati, kurā 1848. gadā piedzima slavenais kapteinis Jens. Pēc Juhana Smūla lugas “Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens” panākumiem Rīgas Drāmā šajā vārdā mēdz dēvēt arī galvenās lomas tēlotāju Kārli Sebri. Jens bija dabas apveltīts vīrs, kas bez mācīšanās jūras skolās droši vadīja kuģus pat līdz Amerikai. Turklāt Jenam nebija lielu kapitālu, un viņa burinieki izcēlās ar vecumu un nolietojumu. Taču, par spīti visam, viņš vienmēr laimīgi tika līdz plānotajai ostai. Izņēmums bija pēdējais reiss 1913. gadā pie Jitlandes pussalas. Dānijas krastā izskaloja mastu, pie kura bija piesējies šis jau sešdesmit piecus gadus vecais leģendārais vīrs. Deviņdesmito gadu sākumā pēc Dānijas karalienes vizītes Igaunijā Jenu pārapbedīja dzimtajā salā.
Viena no leģendām par Jenu vēsta, ka navigācijas sezonas beigās pēc šā vīra ierašanās mājās salinieki varējuši konstatēt, ka ledus ceļš ir vaļā. Viņš tik labi pazinis jūru, ka tos divpadsmit kilometrus no Lielās zemes līdz salai parasti veicis kā pirmais drosminieks.
