Par optimistiem ar ironiju mēdz sacīt, ka tie esot slikti informēti pesimisti. Un otrādi.
Par optimistiem ar ironiju mēdz sacīt, ka tie esot slikti informēti pesimisti. Un otrādi. Noskaņojumu vienā vai otrā virzienā laiku pa laikam mēdz pavilkt ne tikai netīkami, depresiju uzdzenoši laika apstākļi, bet arī bieži vien itin pretrunīgi vērtējamie pētījumu un sabiedriskās domas aptauju rezultāti.
Pēdējās dienās klajā nākuši un gana plaši apspriesti divu kategoriju datu apkopojumi. Pamatojoties uz indeksu izmaiņām, baņķieri norādījuši, ka diezin kādos saulainas nākotnes cerību dūksnājos neslīkst ekonomikas sastāva galveno vilcēju kasta – uzņēmēji, savukārt “Eirobarometrs” ar kārtējo sezonas “brūvējumu” pamanījies “iepriecināt”, ka diezgan ievērojami samazinājies pašmāju ļautiņu optimisms Latvijas turpmākās ekonomikas attīstības kontekstā.
Tajā pašā laikā kā šādas ainas miniatūrs ilustratīvs elements ierastajā ritmā maļ arī tās neredzamās dzirnas, ko oficiāli dēvē par parādnieku reģistru – joprojām turpinās jau vairākus gadus ierastā tendence, kad ierakstu skaits šajā reģistrā ik ceturksni piedzīvo “dienišķo” aptuveni desmit procentu pieaugumu, un situācija nav mainījusies arī šogad pēc pirmajiem diviem ceturkšņiem.
Uz šo brīdi savas parādsaistības nokārtot nespēj krietni vairāk nekā piecdesmit tūkstoši personu, no kurām absolūto vairākumu (virs 90 procentiem) veido tieši fiziskas personas – rezidenti. Tātad vietējās mājsaimniecības, kas ļāvušās kārdinājumam izmēģināt dzīvi uz parāda un, finanšu haizivju iedrošinātas, gluži kā pēc skanošas narkotiku devas metušās parādu jūgā. Turklāt, pēc Latvijas Bankas (LB) pārstāvju sacītā, nav ne mazāko pazīmju, ka situācija tuvākajā laikā varētu uzlaboties un nebūt ne pagodinošajā sarakstā iekļuvušie savas saistības pietiekami operatīvi nokārtot.
LB vadība nekad nav skopojusies ar atklātiem brīdinājumiem censties nedzīvot pāri saviem līdzekļiem un aizņemties saprāta robežās. Vienlaikus valdības programmas cīņai ar “sazin ko, varbūt arī inflāciju” vai nu eksistējušas vien nākotnes plānos, vai arī šķietamas īstenošanas gadījumā devušas drīzāk pretēju efektu – novēlotā pretinflācijas programmas apstiprināšana izraisīja neko citu kā vien kārtējo bumu. Šoreiz – gandrīz vai masveida došanos uz bankām, lai uz mirkli piemirstu par seno gudrību, ka parāds nav brālis, un vēl pēdējā brīdī paņemtu (kas zina – kārtējo?) kredītu “bez stipriem papīriem”, proti, izziņas par legāliem ienākumiem…
Pēdējo gadu laikā privātpersonu kreditēšanas jomā pieredzētais atgādinājis pamatīgu vāveres riteni – cilvēki hroniski ņēma aizdevumus ar izdevīgiem nosacījumiem, lai sev nepieciešamās mantas iepirktu, pirms to cenu zīmes koriģējis baisais inflācijas zombijs. Vienlaikus izpildvara tik vien spēja, kā šīs lavīnas priekšā kapitulēt, tādējādi veicinot procesa nākamo ciklu.
Tagad redzams, ka reklāmās uzburtā sapņainā ilūzija par viegli pieejamiem aizdevumiem un dzīves komforta uzlabošanu zināmai iedzīvotāju daļai pārvērtusies teju vai traģēdijā, ko var salīdzināt tikai ar vienroču bandītu naudas izslaukšanas spējām, bet paši ņēmēji pārvērtušies nelaimes čupās. Vīzija jau uz šo brīdi veidojas pietiekami biedējoša – šķiet, kopējais kredītu ķieģelis, ko sev kaklā uzkārusi vietējā sabiedrība, sasniedzis tādus apmērus, ka vairs nav pamata jautāt, vai, bet vietā aizdomāties, kad līdzīgi Lāčplēsim un Melnajam bruņiniekam finansiālas bezizejas atvarā ielidos kārtējais kredīta ņēmējs.
