Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze pārliecināts, ka lēmums par Latvijas cukurfabriku restrukturizāciju un cukura ražošanas pārtraukšanu pašlaik galvenokārt tiek komentēts, ņemot vērā emocionālos, nevis racionālos faktorus un loģiku.
Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze pārliecināts, ka lēmums par Latvijas cukurfabriku restrukturizāciju un cukura ražošanas pārtraukšanu pašlaik galvenokārt tiek komentēts, ņemot vērā emocionālos, nevis racionālos faktorus un loģiku, savukārt biedrība “Par Latvijas cukurrūpniecības saglabāšanu” turpina vākt parakstus cukurrūpniecības atbalstam.
Lai piesaistītu likumdevēju un sabiedrības uzmanību nepamatotiem un nesaimnieciskiem cukura rūpniecības likvidācijas plāniem un saliedētu cilvēkus cīņai pret kārtējiem valsts tautsaimniecības izsaimniekošanas mēģinājumiem, biedrība vakar rīkoja akciju “Glābsim cukuru!”. Tā pulcēja apmēram 50 cilvēku, tostarp lauksaimniekus, kas saldo sakņu audzēšanu uzskata par vienīgo rentablo Latvijas lauksaimniecības nozari. Protestētājus uzrunāja arī politiskās organizācijas “Eiroskeptiķi” priekšsēdētājs Normunds Grostiņš, paužot viedokli, ka cukurfabriku iegāde valstij izmaksātu aptuveni 24,6 miljonus latu, kas, ņemot vērā pērnā gada budžeta pārpalikumu, viņaprāt, ir neliela summa.
Rosina pārpirkt fabrikas
Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta (LVAEI) veiktais pētījums liecina, ka cukura nozare Latvijā tuvākajos gados nespēs turpināt darbību, tādēļ, no ekonomiskā viedokļa raugoties, tā jāslēdz. “Pētījums, kas pamato cukura nozares dzīvot nespēju, ir nekorekts un radīts lielā steigā. Tajā trūkst atsauces uz datu avotiem, kas liek apšaubīt to patiesumu. Vairāki dati, īpaši izmaksu sadaļā, pārspīlēti, piemēram, nepamatota zemes nomas maksas iekļaušana izmaksās, lai gan tā pieder zemniekiem. Pētījumā nav ņemtas vērā tādas būtiskas lietas kā paralēla bioetanola un cukura sīrupa (bitēm) ražošana, cukurbiešu pārpalikumu izmantošana gan lopbarībā, gan lauku mēslošanā, nav apskatīta iespēja ražot saldo vielu no cukurniedru jēlcukura. Nav ievērtēta iespēja izmantot cukurbiešu lapas, piemēram, mēslošanai, biogāzes ražošanai utt. Nemaz nav pētīta tāda valstiski svarīga lieta kā zaudējumi valsts ekonomikai, kas radīsies, slēdzot ražotnes. Ļoti būtiska šā darba kļūda ir balstīšanās uz nepamatotu pieņēmumu, ka cukura cenas kritīsies,” atklātajā vēstulē pauž biedrības “Par Latvijas cukurrūpniecības saglabāšanu” valdes priekšsēdētājs Ivars Prūsis.
Savukārt agronoms Tālivaldis Kalniņš bilst, ka Latvijas Saeima un valdība nevar piespiest cukurfabriku īpašniekus ražot cukuru, ja viņi nevēlas to darīt, tādēļ atliek tikai viens, proti, jāvienojas ar rūpnīcu īpašniekiem un valstij tās jāatpērk. “Iespējams, šī summa būs mazāka par ES piedāvāto, jo fabrikas nav jādemontē, ko par kompensāciju prasa ES. Turklāt Latvijas Saeimai būtu jāpabeidz kooperācijas likuma pieņemšana pēc Ziemeļvalstu parauga. Tad valdība varētu izstrādāt noteikumus, pēc kuriem cukurfabrikas nodotu cukurbiešu audzētāju kooperatīvam un tās nekad nenonāktu privātpersonu rokās, kā tas ir tagad,” viņš turpina.
Nevajag dzīvot ilūzijās
Zemnieku saeimas priekšsēdētājs Valters Bruss pārliecināts, ka biedrības “Par Latvijas cukurrūpniecības saglabāšanu” aktivitātes notiekošo mainīt nespēs. “Lai izprastu reālo situāciju, aktīvistiem pirmām kārtām būtu jāizzina fabriku īpašnieku viedoklis. Cik zināms, viņi negrasās mainīt nostāju – restrukturizācijas plāni jau iesniegti ministrijām –, tātad jautājums izlemts,” viņš aicina lauksaimniekus nedzīvot ilūzijās. Visticamāk, lopkopībā specializējušies zemnieki cukurbietes kompensēs ar lopbarības platībām, savukārt augkopji pievērsīsies vasaras rapša vai citām graudaugu kultūrām. Savukārt par biedrības aicinājumu valstij iegādāties ražotnes V.Bruss izsakās skeptiski: “Šaubos, vai zemnieki piekristu audzēt cukurbietes teju par pašizmaksu.” Arī bioetanola ražošana no saldajām saknēm, viņaprāt, būtu nerentabla, jo nespētu konkurēt ar graudu bioetanola produkciju.
“Diemžēl tikai ar patriotismu uzturēt nozari nav iespējams. Protams, pozitīvi vērtējams tas, ka cilvēki cīnās par cukurrūpniecības saglabāšanu, taču, jāatzīst, aktivitātes balstītas uz emocijām un atmiņām par pagātni,” pauž Latvijas Cukurbiešu audzētāju asociācijas izpilddirektore Aija Ukše. Arī viņa, ņemot vērā pašreizējo situāciju, uzskata, ka “vilciens ir aizgājis” un lauksaimniekiem jādomā, ko darīt tālāk. “Aktīvisti valdību aicina rast iespēju nacionalizēt abas cukurfabrikas, taču jāsaprot, ka tas ir privātais sektors, bizness,” viņa piebilst, ka ar valsts atbalstu uzņēmumi varētu nostrādāt vēl kādus divus gadus, taču ne vairāk, tādēļ izdevīgāk ražošanu pārtraukt jau tagad. “Turklāt 2006. gada sākumā cukura imports mūsu valstī bija apmēram 10 procentu, beigās – jau 40 procentu. Kas pirktu vietējo cukuru, ja tas maksās vēl vairāk nekā pašlaik?” retoriski vaicā A.Ukše.
Situāciju skaidros ministrs
1. un 2. februārī M.Roze darba vizītē Bauskā un Liepājā tiksies ar zemniekiem, lai stāstītu par ES cukura reformu un situāciju Latvijas cukura ražošanas nozarē, informē Zemkopības ministrijas Preses un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dagnija Muceniece. “Katrs, kuram nav slinkums, nāk klajā ar demagoģiskiem prātojumiem par to, ko vajadzēja un nevajadzēja darīt Latvijā ES cukura reformas kontekstā,” M.Roze par savu pienākumu uzskata tikties ar lauksaimniekiem, lai klātienē viņiem izskaidrotu situāciju cukura ražošanas nozarē un uzklausītu viņu pārdomas par to, uzsverot, ka pastāvošās un no jauna dibinātas organizācijas rīkojas populistiski un ļoti neapdomīgi. “Latvijas cukurfabrikām, pieņemot lēmumu par restrukturizāciju, bija jābalstās uz ekonomiski pamatotiem argumentiem. Valstij nav tiesību iejaukties, jo fabrikas ir privātuzņēmumi, nevis valsts īpašums,” pauž M.Roze.
Viņš cer, ka pēc tikšanās ar lauksaimniekiem izpratne par situāciju Latvijas cukura nozarē kļūs racionālāka un gan lauksaimniekiem, gan uzņēmumiem, gan valstij izdosies rast vienotu un loģisku viedokli un vīzijas par perspektīvām un iespējām.
***
Viedoklis
Ivara Prūša, biedrības “Par Latvijas cukurrūpniecības saglabāšanu” priekšsēdētāja, aicinājums deputātiem
Saeimas deputāti, lūdzu jūs nepieļaut cukura ražošanas rūpnīcu slēgšanu un vēl vienas Latvijas tautsaimniecības nozares likvidēšanu. Jau pietiekami daudz izpostīts un joprojām tiek postīts. Manuprāt, nav tiesa, ka cukurrūpniecība būs nerentabla. Tā bija un, turpinot ražošanu, būs rentabla, pat neskatoties uz ES mēroga afēru – “cukura reformu”. Nav tiesa, ka ES teritorijā plūdīs lētais cukurs, kas izputinās vietējos ražotājus. Ārpus ES nav ražotņu ar pietiekami lielām jaudām, lai nodrošinātu ES ar pašreizējās kvalitātes cukuru, vairāk par jēlcukuru ES lielajām rūpnīcām no ārpuses ievests netiks. Brazīlija, piemēram, kā prioritāti izvirzījusi savas valsts apgādāšanu ar biodegvielu, šim mērķim tiek un tiks izmantots pietiekami liels daudzums cukurniedru. “Cukura reforma” ir lielo Dānijas, Vācijas, Francijas un Anglijas cukurrūpniecības koncernu lobēta afēra, lai iznīcinātu savu mazākos konkurentus. Tie, kas tuvākajā laikā nepārtrauks ražošanu, tiks “nomētāti” ar lētu dempinga cukuru no šā karteļa puses, līdz nāksies bankrotēt. Protams, tiklīdz konkurents būs iznīcināts, lētais cukurs pazudīs. Tieši tādēļ mūsu cukurrūpniecībai nepieciešams valsts atbalsts, nevis kā tagad – valsts struktūru ar Zemkopības ministru priekšgalā vienaldzība un bieži vien pat kaitnieciska pretdarbība. Daži no risinājumiem – paralēla bioetanola ražošana, subsīdijas, kas Latvijas tautsaimniecībai nodara daudz mazāku skādi nekā rūpnīcu slēgšana. Īpaši te jāņem vērā Latvijas jau tā ievērojamais tekošā konta deficīts (importa pārsvars pār eksportu) un gana lielais ārējais parāds (kā mēs to atdosim, ja neko neražosim). Pats drošākais nozares glābšanas veids, kas padara tās izpostīšanu daudz grūtāku, – pārņemt abas rūpnīcas valsts pārziņā. Tas pašreiz arī ir vienīgais risinājums, jo tie, kas rūpnīcas nav cēluši, bet ieguvuši par smieklu grašiem, grasās par 30 “sudraba naudiņām” tās iznīcināt. Diemžēl uzņēmumu slēgšanai plašs atbalsts ir arī pašmāju varas elites vidū, kam par iemeslu ir gan smuki, labi pasniegti vārdi, gan Jelgavas Cukurfabrikai piederošās zemes pilsētas centrā Lielupes krastā, gan rūpnīcu nojaukšanai paredzētie miljoni, kā arī kompensācijas zemniekiem, kas dažam labam ar politisku varu apveltītam baronam un milzīgu platību īpašniekam var pat veidot pāris simtu tūkstošu latu.
Visvairāk nepieciešams izstrādāt likumprojektu, kas paredzētu, ka cukura ražošanas rūpnīcas pāriet valsts kontrolē.
