Pašos Latvijas atgūtās neatkarības pirmsākumos visvairāk tika runāts par diviem jautājumiem: maizi un drošību.
Pašos Latvijas atgūtās neatkarības pirmsākumos visvairāk tika runāts par diviem jautājumiem: maizi un drošību. Toreiz, 4. maija un barikāžu romantikas iedvesmoti, daudzi teicās esam gatavi jostas savilkšanai un dzīvošanai kaut arī trūcīgāk, bet galvenais – savā neatkarīgā Latvijā. Kopš šiem tautiskā romantisma uzplūdiem pagājuši ne tik romantiski desmit gadi, un mēs gluži labi zinām, kā ir veicies ar to kopīgo jostas savilkšanu. Josta dažiem ir savilkusies tiktāl, ka mazajā Latvijā ir vairāki simti miljonāru, bet vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju dzīvo zem iztikas minimuma.
Diemžēl jostas savilkšanas politiku valsts līdz šim ir piekopusi arī iekšējās drošības jautājumos. Iespējams, ka citādākas politikas gadījumā valsts būtu varējusi arī savilkto jostu par kādu caurumu atbrīvot, bet ko nu par to. Šodien ir tā, ka policijai trūkst degvielas, daudzos gadījumos ir arhaisks autoparks, vāja materiāltehniskā bāze, neapmierinoši apstākļi un visam klāt – nožēlojamais atalgojums.
Uzdodot klasisko jautājumu, kam tas ir izdevīgi, kļūst skaidrs, ka ne jau Latvijai, bet gan noziedzniekiem, kas atšķirībā no daudzu tiesībsargājošo institūciju pārstāvjiem mēdz pārvietoties lepnās apvidus vai sporta automašīnās. Šajā sakarā visai loģiska šķiet iekšlietu ministra Mareka Segliņa otrdien premjeram nosūtītā vēstule, kurā ministrs iestājas par Iekšlietu ministrijas pieprasītā budžeta piešķiršanu, pirmām kārtām akcentējot Valsts policijas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pieprasītos līdzekļus.
Argumentu M.Segliņam netrūkst. Šā gada sešos mēnešos noziedzības līmenis valstī ir paaugstinājies un situācija sabiedriskās drošības jomā ir pietiekami saspringta, lai arī kopumā Latvijā tā ir nedaudz labāka nekā pārējās Baltijas valstīs. Pusgadā reģistrēto noziegumu skaits, salīdzinot ar analoģisku laika periodu pērn, ir palielinājies par 1257 noziegumiem jeb 5,3%. Tāpat M.Segliņš vēstulē premjeram norādījis, ka par spīti nepietiekamajam finansējumam policijas darbiniekiem šogad izdevies atklāt par 15,7% noziegumu vairāk nekā tādā pašā laika posmā pagājušajā gadā.
Ministrs neslēpj arī patieso situāciju darba tiesību ievērošanā, rakstot, ka: «.. pat likumos noteiktās garantijas daudzos gadījumos netiek pildītas vispār vai pildītas nepilnā apjomā. Nepietiekami tiek atlīdzināti izdevumi par sabiedriskā transporta izmantošanu. Tikai daļēji tiek kompensēti ekspluatācijas izdevumi darbiniekiem, kuri dienesta vajadzībām izmanto personiskos transporta līdzekļus. Nepietiekamie līdzekļi nedod iespējas policijas darbiniekiem saņemt likumos noteiktās piemaksas.» Skaidrs, ka šādi apstākļi nerada īpašu motivāciju noziedzības apkarošanā, kur daudziem tiesībsargājošo institūciju darbiniekiem ik dienas jāriskē ar dzīvību.
Īpaši lepoties nav ar ko arī Jelgavā. Kā atzīst Jelgavas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes priekšnieks Haralds Dauginovičs, neapmierinošs ir gan policistu materiāltehniskais nodrošinājums, gan darba apstākļi, gan arī zemais atalgojums. Pēdējā apstākļa dēļ, piemēram, esot grūti piesaistīt kvalificētus darbiniekus ekonomisko noziegumu apkarošanā. Autoparks ir nolietojies, tiek izmantotas VAZ markas automašīnas, kas patērē divreiz vairāk degvielas nekā analogi rietumvalstīs ražotie spēkrati. Līdzekļu trūkuma dēļ Jelgavā ar tās 70 tūkstošiem iedzīvotāju nav nodrošināts arī patruļdienesta darbs, iespējas tiek mobilizētas operatīvajam dienestam, pārējām funkcijām atvēlot tos cilvēku un finansu resursus, kas paliek pāri. Starp citu, arī cilvēku resursi neesot pietiekami, un ne vienmēr iespējams iedziļināties katrā no daudzajām iedzīvotāju sūdzībām. Arī M.Segliņš vēstulē, starp citu, norāda, ka viņa vadītās ministrijas iestādes jau līdz maksimumam ir mobilizējušas savas iespējas, lai veiktu lielo darba apjomu noziedzības apkarošanas un sabiedriskās drošības uzturēšanā. Vai līdz maksimumam gatavs šādai mobilizācijai Latvijas parlaments un valdība, tas vēl ir jautājums. Varbūt taisnība izteikumiem Saeimas kuluāros par to, ka šādā nožēlojamā stāvoklī tiesībsargājošās institūcijas ir ļoti apzināti, pretējā gadījumā valsts un tās līdzekļu nozadzējiem rastos daudz nopietnākas problēmas, ja, piemēram, tiem pašiem mītiem apvītajiem muitniekiem nebūtu vajadzības «mazliet piepelnīties».
