Jau astoņdesmito gadu beigās bijām vieni no šķeltniekiem un brīvdomātājiem.
“Jau astoņdesmito gadu beigās bijām vieni no šķeltniekiem un brīvdomātājiem. Nolēmām paju sabiedrībai vairs nemaksāt biedru naudas, jo tolaik tā visa plūda prom, nebija pat par ko vecajiem “vieniniekiem” partijas biedriem noorganizēt bēres,” šodien atceras Sidrabenes pagasta Padomes priekšsēdētājs Jānis Vīgants. Toreiz pusotrā divos gados komunistiskā partija sašķēlās. Vēlāk sidrabnieki aktīvi atbalstīja Tautas fronti. “Tādi brīvdomātāji bijām toreiz un arī aizvien – esam pret lielo Jelgavas novadu, neredzam nekādu pamatojumu.”
Līdz ar neatkarības gadu sākumu arī Sidrabenē aktivizējās kādi septiņi tā saucamie Breša zemnieki. Paju sabiedrības īpašums, mantiskās vērtības, tehnika un nauda tika sadalīta paju turētāju vidū. Katrai lopu fermai klāt deva lielas platības, lai var saražot barību. “Sākumā gāja pagrūti,” J.Vīgants zina stāstīt – lai gan saglabājās vairākas lopkopības saimniecības, bijuši arī kaitnieki. Tolaik neatkarības pretinieki nodedzinājuši vairākus šķūņus, kas rudenī bija pilni ražas. Ja vairāku simtu govju saimnieks uz ziemu paliek bez lopbarības, ko iesāksi? “Un tomēr izdzīvojām,” lepns J.Vīgants. Aizvien pagastā strādā divas lielas saimniecības ar 200 un 400 govīm, vairs netur cūkas un buļļus. Nav panīkusi arī laukkopība un uzņēmējdarbība.
Tomēr saimniekošanu Sidrabenē nosaka tas, ka uz Garozas pusi smilts vien, bet Lielupes krasti pavasaros applūst, ap 1500 hektāru baseins izveidojoties arī tad, ja aizver Garozes upītes slūžas. Salīdzinājumam – mālainākās auglīgās Zemgales augsnes savulaik tika novērtētas pat ar 70 un vairāk ballēm, bet Sidrabenei – tikai 40 – 50 robežās. Tāpēc audzēt var lielākoties rudzus, miežus, auzas.
Veidos Sidrabenes novadu
Pēdējo gadu aktualitāte sidrabniekiem ir novada izveide. “Plānots, ka lielā novada dome būs tur, kur pašlaik Jelgavas rajona Padome. Ja jau tagad pat pagastu vadītājiem, ierodoties uz sēdēm, nav kur likt automašīnas, kas būs tad, ja lietas brauks kārtot daudzi laucinieki?” J.Vīgants teic – nevienu lēmumu par zemes tirgus vai transformācijas jautājumiem uz vietas vairs pieņemt nevarēs. Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs Andris Jaunsleinis kongresā nupat atzina – cilvēki tiek pārbaudīti ar trim lietām. Pirmkārt, sola varu. Daži karjeristi no Sidrabenes puses varbūt atrastos, bet otrā lieta – nauda – nav tik liela, lai mūs vilinātu. Mums solītie 150 tūkstoši nav tik ievērojama summa, ja ņem vērā, kā pārvērstos vietējo dzīve, izveidojot tik lielu novadu. Tagad visu var nokārtot pagastā – kāds nomiris, tūlīt lemjam par pabalstu, varam vienoties par atbalstu kādam kultūras vai skolas pasākumam. Taču pēc tam sidrabniekiem svarīgus jautājumus lems daži cilvēki pilsētas centrā?” tā pagasta priekšsēdis, kam iedzīvotāji uzticību kā vietējās varas vadītājam apliecinājuši jau otrajā sasaukumā.
Kādu laiku valdīja noskaņa un pat tāda kā vienošanās, ka novadu varētu veidot ar Jaunsvirlaukas pagastu, taču tā vadība pēkšņi domas mainījusi un nolēmusi apvienoties lielajā novadā ar centru Jelgavā.
Lai saprastu, kāds būs pagasta turpmākais liktenis, Sidrabenē tika veikta iedzīvotāju aptauja. Lielākā daļa – 97 procenti – bija par to, ka jāveido savs novads. “Esam pārliecināti, ka mūsu cilvēkiem radīti pietiekami ērti dzīves apstākļi tepat,” saka J.Vīgants. Viņam raizes sagādā arī tas, ka nākotnē novadu vadībā vēlēs partijas, nevis atsevišķus sarakstus. Tas nozīmē – ja kāda pagasta pārstāvju nebūs nevienā no pie varas ievēlētajām partijām, visticamāk, par tā nostūra attīstību domās maz. Jau tagad tā esot – lielāko vietvaru deputāti lemjot nevis par visu iedzīvotāju, bet par konkrētu cilvēku interesēm.
Darba pietiek visiem
“Bezdarbniekiem nevajadzētu būt, jo pagastā trūkst darba roku, taču arī mums ir tādi, kas strādāt negrib,” atklāj J.Vīgants. Pa kādam nodzērušies alu, ko lielā stipruma dēļ par tādu nemaz nenosauksi. Priekšsēdētājs pat iepretim pagastmājai gājis klāt dzērājam un ņēmis nost pudeli. Taču lielākā daļa sidrabnieku ir darbīgi ļaudis. Daudzi brauc uz Rīgu, un galvaspilsētas lielās algas Sidrabenes budžetā iepludina vairāk ienākuma nodokļa. Vēl vietējie strādā divu mežizstrādes firmu brigādēs, kas kopj un stāda audzes. Daļa savu vietu atraduši ceļu būvē un celtniecībā. Pagastā ir arī vairākas lauku saimniecības, kur darbs nodrošināts mehanizatoriem. Ir 30 – 40 zirgu ferma. Kāds uzņēmums sniedz automašīnu un ceļu tehnikas pakalpojumus kaimiņpagastiem.
Garoznieki tik tirgo zemi
Dodoties no Jelgavas puses uz Garozu, var vērot, ka piepilsētā daudzi zem plēves seguma audzē dārzeņus. Līdzīga aina atklājas arī tālāk, kad iebrauc Iecavas novadā, – tur redzamas plašas siltumnīcas. Taču Garozas pusē – nekā. Smilšaino augšņu dēļ segtajās platībās varētu tīri labi darboties, bet garozniekiem tāda uzņēmība nav pa prātam. Varētu kādu kokzāģētavu atklāt, jo apkaimē daudz mežu.
Bet turieniešiem tīkamāka tirgošanās ar zemi. Emburgā to kaimiņi pārdod cits citam, Garozā ļaudis nevilcinoties atdod svešiniekiem. Patlaban par hektāru labā vietā var dabūt pat 10 tūkstošu. Tomēr J.Vīgants pārliecināts, ka zeme ir vērtība ar noteiktu teritoriju, ko paplašināt nav iespējams. Naudu var pelnīt aizvien vairāk, iespējams kāpināt ražošanas jaudu, bet hektārus nesaražosi.
Savs labums arī pagastam
Un tomēr savs labums no zemes tirdzniecības sidrabniekiem esot. Lielākoties pilsētnieki no Jelgavas un Rīgas pērk apbūves gabalus, ceļ mājas. Tas nozīmē, ka viņu dzīvesvieta turpmāk būs Sidrabene, līdz ar to nodokļi ieplūdīs pagasta budžetā.
Arī pāris lielu uzņēmēju nopirkuši platības un solījuši atbalstu pagasta skolām. Savukārt zemnieki saziedojuši 5000 latu pieminekļa izveidei represēto piemiņai. Turklāt daudzi lauksaimnieki, privatizējot zemi, par katru hektāru piekrituši latu dāvināt pagasta attīstībai.
Kā teic J.Vīgants, Emburgā lepojas ar jaunu baznīcu, kur ap 40 skolēnu var studēt Bībeli un dziedāt korī. Uzbūvēta sporta zāle, tāpēc aktīvākajiem jauniešiem nav jāslīgst muļķīgās nodarbēs. Par tuvāko nākotni runājot, Sidrabenes pagasta priekšsēdētājs sola jauninājumus arī Garozas pamatskolā – tur upītes ielokā izveidojusies brīnišķīga ainava, tādēļ izglītības iestāde tiks saglabāta un attīstīta. Lauku skola jau ir centrs, kur pulcēties cilvēkiem, kas negrib ieslīgt bezdarbībā.
Slaveni ar personībām
“Esam izteikti patrioti – no Emburgas puses nācis pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste. PSRS komunistiskās partijas darbinieks Arvīds Pelše arī ir mūsu novadnieks. Garozas pusē ir piemineklis sociāldemokrātam revolucionāram Kārlim Jūlijam Daņiševskim. Mums ir lielais neatkarības dzejnieks Edvarts Virza. Varbūt arī sidrabniekos saglabājies kas pozitīvs no šiem cilvēkiem. Gribam stabili stāvēt savā zemē,” tik stingra pārliecība valda sidrabniekos.
***
Sidrabenes pagasts
– Pašvaldība Jelgavas rajona austrumos. Pagasta Padome atrodas Emburgā.
– Robežojas ar Rīgas rajona Olaines pagastu, Bauskas rajona Iecavas novadu un Mežotnes pagastu, kā arī Jelgavas rajona Jaunsvirlaukas pagastu un Ozolnieku novadu.
– Platība – 156,88 km2.
– Iedzīvotāju skaits – 1820, bezdarbnieki – 2%.
– Apdzīvotas vietas: Auči, Emburga, Garoza, Garozas stacija, Ozolkalni, Plāņi, Purviņi, Renceles.
– Upes: Garoze, Iecava, Lielupe, Mizupīte, Podzīte, Reņģele, Smakupe.
Avots: Sidrabenes pagasta
Padome un http://lv.wikipedia.org
***
Kolhozu laiki Sidrabenes pagastā
Jāņa Vīganta dzimtā puse ir Emburga. Tāpēc viņš zina stāstīt pat vairāku gadu desmitu senu Sidrabenes pagasta vēsturi. Pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas absolvēšanas 1965. gadā jaunajam speciālistam bija jādodas gada dienestā. Pirmās darba gaitas Vīganta kungs piedzīvoja Kaļiņina vārdā nosauktajā kolhozā, taču jau pēc pāris gadiem padomju armijai trūka virsnieku, tāpēc lielākā daļa J.Vīganta kursabiedru devās papildu dienestā uz diviem gadiem. “Kas toreiz varēja palīdzēt, lai nebūtu jāiet armijā? Bija jābūt vai nu pirmajam sekretāram, vai izpildkomitejas priekšsēdētājam. Es biju kolhoza galvenais agronoms. Tad man pateica – tā saucamās bruņas varam uzlikt, ja piekrīti karjeristu kursos akadēmijā trīs mēnešu laikā izmācīties par saimniecības vadītāju,” J.Vīgants teic, ka bijis ar mieru un 1968. gadā ievēlēts par tolaik nelielā kolhoza “Jaunā dzīve” vadītāju. Saimniecība atradās vairāk uz Bauskas pusi, bet, kur tagad Emburga, sešdesmitajos gados bija kolhozs “Brīvais vilnis”. Savukārt Garozā darbojās kolhozs “Druva”, par ko aizvien liecina uzraksts ūdenstornī netālu no Velnagrāvja, kad iebrauc ciematā. Vēlāk “Jaunā dzīve” apvienojās ar “Brīvo vilni”, un izveidojās kolhozs “Draudzība”. Pirms neatkarības gadu sākuma tas kļuva par paju sabiedrību “Salgale”. Tā 27 gadus Vīganta kungs nostrādājis šo saimniecību vadītāja amatā.
Kas šajos gados bija grūtākais? Lielākās darba mokas J.Vīgants piedzīvojis, kad kļuvis par kolhoza “Jaunā dzīve” priekšsēdētāju. Iepriekšējie priekšnieki bija sastrādājuši nelikumīgas lietas, saimniecība bija ar lieliem parādiem. “Taču trīs četros gados cilvēki atkal pierada pie darba. Mazāk bija slinko cittautībnieku, lai gan biešu sezonas laikā vēl brauca viesstrādnieki no Moldāvijas un Baltkrievijas.” Tomēr ar darba disciplīnu izdevās saimniecību stabilizēt.
Vēlāk lielāka attīstība piedzīvota jau kolhozā “Draudzība” – bija pašiem savs krāsu cehs, vairākas celtnieku brigādes, kas strādāja ne vien Sidrabenē, bet arī Rīgā u.c. Lai arī augsne taipusē nav tik auglīga, noteiktie valsts plāni bija jāizpilda – kolhozā turēja vismaz 1000 govju, 400 – 500 buļļu, ap trim tūkstošiem cūku. Bija nepilni 4000 hektāru labības platību, ko kūla ar 16 kombainiem. “Ja toreiz kolhozs gribēja kaut ko sasniegt, vajadzēja papildnozares. Nākotnē tā bija kažokzvēru audzētava, Mārupē audzēja dārzeņus, Tērvetē un Bauskas Uzvarā ražoja alu. Mums bija arī šķirnes zirgu audzētava. Ļoti gardas desas gatavojām gaļas cehā,” J.Vīgants atceras, ka neilgu laiku darbu turpinājusi paju sabiedrība, taču neatkarības sākuma gados “sākusies īsta elle”, valstī ieveda ārzemju bezgaršīgo un lēto gaļu, tad pārstrādāt vietējas izcelsmes gaļu vairs nerentējās. “Deviņdesmito gadu sākumā pat reketus piedzīvojām – atbrauca no Rīgas bravūrīgi vīri un teica: “Būsim jūsu “jumts”!” Es sacīju, ka neko nemaksāsim, jo tāpat putam laukā…” Neatkarības gadu sākumā Sidrabenē bija arī sava asfaltēšanas brigāde – veidoja pat kaimiņu saimniecību ceļus. Astoņdesmitajos gados “Draudzība” strādāja ražīgi – speciālistiem un lopkopējiem varēja maksāt lielas algas, gada beigās piešķīra prēmijas.
