Daudzi lasītāji būs ievērojuši, ka Jelgavā darbojas tirdzniecības apvienības «Turība» veikali. Cerīgais nosaukums aizgūts no pirmās brīvvalsts laika tirdzniecības kooperatīva.
Daudzi lasītāji būs ievērojuši, ka Jelgavā darbojas tirdzniecības apvienības «Turība» veikali. Cerīgais nosaukums aizgūts no pirmās brīvvalsts laika tirdzniecības kooperatīva. Viens «Turības» veikals atrodas Lielajā ielā 36 – man vistuvākais un invalīdam pieejamākais. Par to, pareizāk, par jaukajām sievietēm, kas tur strādā, arī gribu pastāstīt.
Veikalu vada Tamāra Miķelsones kundze ar savām čaklajām pārdevējām Ilzi Kārkliņu, Zinaīdu Poļakovu, Zinaīdu Sidorovu, Kristīni Diržini un Aelitu Sidorovu. Bieži veselība neļauj pašam tikt līdz veikalam, un tad nepieciešamos produktus meitenes atnes. Viņām sirsnīgs paldies! Taču, neraugoties uz veco pirmskara nosaukumu un tā laika tikumiem, augstākās vadības attieksme pret darbiniekiem ir, maigi sakot, nekorekta.
Spriediet paši! Veikalu ver vaļā pulksten 8 un slēdz pulksten 22. Bez jebkāda pārtraukuma. Patiesībā darba laiks ir vēl garāks, jo preču furgoni sāk pienākt pulksten 7 un prece jāpieņem: šoferi negaida. Arī vakaros veikals jāsakārto, jānodod signalizācijai, tā ka mājās sievietes tiek īsi pirms pusnakts. Un darba alga ir salīdzinoši neliela. Tā tiek aprēķināta no veikala mēneša apgrozījuma summas, bet sievietes taču nav vainīgas, ka ļaudīm tik zema pirktspēja, jo daudzi dzīvojam uz nabadzības sliekšņa. Turklāt preču klāsts ir visplašākais.
«Turība» nebūt nav no trūcīgākajām tirdzniecības organizācijām Latvijā, tālab nebūtu sevišķs «grēks», ja no savienības kopējās peļņas subsidētu pārdevēju smieklīgo algu fondu.
Vēlot veikala kolektīvam spēku, izturību un veselību, vecais karavīrs, 2. grupas invalīds Imants Liekniņš
