“.. Man ir šausmīgi bail no mūsu tikšanās. Ja nu nebūšu tāds, kādu pēc vēstulēm tu mani esi iedomājusies, ja nu būšu pārāk mazs vai resns. Bet laikam jau taisnība tev ir – jābeidz slēpties aiz papīra un beidzot jāsatiekas”.
«.. Man ir šausmīgi bail no mūsu tikšanās. Ja nu nebūšu tāds, kādu pēc vēstulēm tu mani esi iedomājusies, ja nu būšu pārāk mazs vai resns. Bet laikam jau taisnība tev ir – jābeidz slēpties aiz papīra un beidzot jāsatiekas. Piektdien astoņos vakarā tiksimies pie poliklīnikas pulksteņa. Būšu zilā jakā ar sarkanu puķi (laikam pirmajā reizē pieklājas tieši sarkana). Ceru, ka nenobīsies un atnāksi..» Šādi un līdzīgi beidzas mēnesi, pusotru vai gadu ilga sarakstīšanās pēc iepazīšanās sludinājuma. Tikšanās noteikti ir nozīmīga, un pēc tās arī sekos veiksmīgāki vai neveiksmīgāki, tomēr ne mazāk nozīmīgi notikumi.
Interesanti un dažādi ir iemesli, kas cilvēku pamudina atsaukties vai pašam laikrakstā ievietot iepazīšanās sludinājumu. Par to, kādi ir šie cilvēki un ko par viņiem domā pārējie, – šajā «Pagrabā».
Lai diskusija būtu aizraujošāka un parastam vērotājam interesantāka, «Pagrabs» uz viedokļu apmaiņu aicināja sarunbiedrus ar ļoti atšķirīgu dzīves uztveri – Nauri, Signi, Modri un Vitu.
Nauris iepazīšanās sludinājumu izmantojis vienu reizi. «Varu atzīties, ka man tas bija pēdējais salmiņš,» stāsta nu jau patstāvību ieguvušais Nauris. Viņš ar kāda sava drauga starpniecību iepazīšanās sludinājumu ielika Jelgavas avīzē pirms trim gadiem – 21 gada vecumā. «Mans izskats, lai arī neatbilda donžuāna prasībām, tomēr bija (manuprāt, ir arī tagad) diezgan labs. Tolaik jau strādāju un pelnīju pietiekami labi, lai pietiktu vecākiem, mašīnai, pārtikai un vēl paliktu pāri izklaidēm. Vienīgā problēma – man tā īsti nebija, ar ko izklaidēties. Protams, bija draugi un paziņas, taču katrs mēģinājums kādai no sieviešu dzimtes paziņām vai kolēģēm izrādīt īpašu uzmanību izgāzās kā tāda veca sēta. Pirmos «kurvīšus» uztvēru kā diezgan normālu parādību, taču pēdējie jau lika satraukties ne pa jokam. Šķiet «laimi» biju meklējis gandrīz pie visām savām un brāļa paziņām, līdz beidzot bija palikušas tikai šķirtenes ar pāris bērniem, sievietes tuvu pensijas vecumam un skolnieces,» smaidot atceras Nauris. Tad viņš arī nolēmis izmantot sava drauga dienesta stāvokli (draugs strādāja avīzē) un pilnīgi anonīmi ievietot laikrakstā sludinājumu. «Sludinājuma teksts bija banāls līdz ārprātam. Un tomēr atradās meitenes, kas man atrakstīja. Vēstuļu gan nebija īpaši daudz, taču tās visas mani ļoti iepriecināja. Lasot varēju just, ka vairākas meitenes ir jau profesionāles šajā iepazīšanās veidā un meklē bagātus preciniekus. Esmu pieklājīgs puisis, tādēļ atbildēju visām. Taču sarakstīšanās iznāca tikai ar vienu meiteni. Inese bija pāris gadu jaunāka par mani, tumšiem matiem (viņas dēļ joprojām īpašu mīlestību un patiku izjūtu pret tumšmatēm) un skaistu augumu (viņa pati gan uzskatīja, ka ir pārāk maza un resna). Apmēram trīs mēnešus no rītiem pirmais cēlos augšā, lai skrietu pie pastkastītes un ātrāk saņemtu Ineses vēstuli. Biju paguvis iemīlēties meitenē, ko biju redzējis tikai fotogrāfijā, un, protams, aizvien spēcīgāka kļuva vēlēšanās satikties,» stāsta Nauris. Puisis vairs neatceras, kurš pirmais ierosināja satikties, taču ideja uzreiz tika akceptēta. Tā kā darbība risinājās vēlā rudenī, viņi vienojušies, ka satiksies kafejnīcā «Promenāde». «Tikšanās pirmajā pusstundā vai pat stundā mēs abi bijām ļoti satraukušies un tā īsti nezinājām, ko runāt un ko ne, taču pamazām atslābinājāmies un vakars bija izdevies. Pēc šīs reizes bieži tikāmies, gājām uz klubiem, braucām uz jūru… Vispār viss bija vislabākajā kārtībā, un es biju jau nolēmis, ka esmu atradis sev īsto. Bet tad Inese uz ļoti ilgu laiku aizbrauca no Latvijas. Tikai pagājušajā rudenī viņa atgriezās, un mēs atkal nolēmām satikties. Taču visa burvība bija zudusi. Varbūt vainojams tas, ka, kamēr Inese dzīvoja Rietumu civilizācijā, es biju paguvis iepazīties ar kādu patiešām īpašu meiteni. Pieļauju – ja vien Inese nebūtu aizbraukusi, mūsu attiecības būtu kļuvušas ļoti nopietnas,» spriež Nauris. Katrā ziņā viņš ļoti pārliecināts atzīst, ka ne mirkli nenožēlo izšķiršanos par sludinājumu – pat ja nav atradis mūža mīlestību, ar Inesi viņam joprojām ir draudzīgas attiecības.
Līdzīga pieredze ir arī Signei. Taču atšķirībā no Naura, kam iepazīšanās sludinājums bijis izmisuma solis un pēdējais salmiņš, viņai sludinājumu ievietošana avīzēs, kā arī atsaukšanās uz puišu sludinājumiem kļuvusi par dzīvesveidu. «Neesmu ne īpaši slikta, ne arī laba. Iespējams, mans lielākais mīnuss ir pārlieku lielā kautrība un nespēja vienkārši kādam iet klāt un teikt: tu man patīc, un es ar tevi gribu draudzēties. Šī rakstura iezīme izpaudās jau bērnībā, līdz ar to pirmie sludinājumi, kurus ieliku pati un uz kuriem atsaucos, bija publicēti kādreiz ļoti populārā pusaudžu avīzē «Pionieris»,» atceras Signe. Tajā laikā gan sarakstīšanās bijusi vienkārši interesanta brīvā laika pavadīšana un domubiedru meklēšana. Savukārt vēlāk – vidusskolas gados –, kad visām draudzenēm jau bija pastāvīgi draugi, sludinājumi bija veids, kā iepazīties ar puisi un neatpalikt no vienaudzēm. «Ieliekot sludinājumu kādā no nacionālajiem laikrakstiem, saņēmu gandrīz simts vēstules. Atsaucās gan cietumnieki, gan zaldātiņi, gan arī studenti un strādājoši puiši. Sākumā atbildēju kādiem divdesmit, taču pa īstam mani ieinteresēja tikai viena vēstule. Jau pēc mēneša ar tās autoru Artūru vienojāmies par satikšanos. Tā izdevās vēl labāk, nekā biju spējusi iedomāties. Pirmo reizi mūžā man nebija neērti, varēju brīvi runāties. Liekas, arī Artūram mana sabiedrība bija patīkama, tādēļ mums izveidojās ļoti labas un tuvas attiecības. Taču kāds liktenīgs gadījums, par ko plašāk stāstīt nevēlos, mūs izšķīra. Kādu laiku pēc tam negribēju neko dzirdēt par vīriešiem un sludinājumiem. Bet laikam jau vēstuļu rakstīšana man ir pārāk tuva, tādēļ varu atklāt, ka pašlaik sarakstos ar kādu interesantu puisi. Liekas, ka arī mūsu pirmā tikšanās vairs nav aiz kalniem,» pačukst Signe.
Savukārt Modris un Vita pret iepazīšanās sludinājumiem izturas skeptiskāk. Vita pat pēc abu iepriekšējo sarunas biedru stāstītā noklausīšanās paziņo, ka nespēj saprast, kā cilvēks var meklēt savu mīlestību ar sludinājumu palīdzību. «Es šos cilvēkus neizprotu. Varbūt esmu pārāk vecmodīga vai mani stereotipi nav pareizi, taču es nespēju iedomāties, ka par sevi stāstīšu un uz tikšanos aicināšu pilnīgi svešu cilvēku. Es taču nezinu, kāds tas puisis ir! Varbūt, saņemot manu vēstuli, viņš skrien pie draugiem un zobojas par kārtējo naivo muļķi, kas uzķērusies uz pāris frāzēm. Es pat nezinātu, ko tādās iepazīšanās vēstulēs raksta. Ko es ar to puisi runātu pirmajā randiņā? Bez tam man ir pārāk svarīgs vizuālais izskats, tas vien nozīmē, ka, nepazīstot puisi, es ar viņu uz tikšanos neietu,» tā Vita. Bet Modris vienkārši parausta plecus un atzīst: lai arī pats nekad nav izmantojis iepazīšanās sludinājumus, viņš nenoliedz to lietderību. «Varbūt ir cilvēki, kas tiešām nemāk iepazīties. Tas vien, ka šādus sludinājumus izmanto ļoti daudzi, liecina, ka tie ir vajadzīgi. Neizslēdzu iespēju, ka šāda sarakstīšanās ir daudz romantiskāka un satraucošāka par ierasto iepazīšanos klubos vai darbā. Bet varbūt tie tiešām ir pēdējie cerību salmiņi mīlestības alkstošajiem?» spriež Modris.
Ieteikumi
No iepazīšanās sludinājuma nevajag gaidīt pārāk daudz, jo var sekot sāpīga vilšanās.
Ja pirmajā randiņā baidies, kāds īsti puisis vai meitene izskatās, mēģini viņu vispirms pavērot no droša attāluma.
Vēstulēs, pat ja ļoti gribas, nevajag mānīties par saviem dotumiem vai smukumiem;
Ja roka neceļas rakstīt īstu iepazīšanās sludinājumu, jaunas vēsmas un arī draudzību var nest atsaukšanās uz sludinājumiem, kas aicina ceļabiedrus ārzemju braucienam.
