Pumpurus nepacietīgi plēš lapu zaļie knābīši, baltus plīvurus apņem nepacietīgākie ķirši un plūmes, zeme uzzeļ, pienenes izber zeltu, debesis sper zibeņus, raganas sabata naktij meklē augstāku kalnu.
Pumpurus nepacietīgi plēš lapu zaļie knābīši, baltus plīvurus apņem nepacietīgākie ķirši un plūmes, zeme uzzeļ, pienenes izber zeltu, debesis sper zibeņus, raganas sabata naktij meklē augstāku kalnu. Kā jau daždien maijā, kad viss kūsā atmodas reibonī, kad mostas laumas un mošķi. Arī sabiedrība kā apmāta. Nez kā iznāk, ka pat it kā ikdienišķi notikumi šai laikā kļūst neikdienišķāki, mazie panākumi iegūst varonīguma oreolu, bet izcilie – kūsā pāri malām, mazas un lielas ziepes pārvēršas čaganās putās, naidnieki šķiet vien simpātiski savādnieki, bet savus rūcošos vēderus aizmirstam, dzirdot cīruļu treļlus.
Mūsu Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai Vašingtonā bijusi neparastākā un veiksmīgākā ārzemju vizīte. Šis tā vien šķiet esam klasiskais gadījums, kad kalns nācis klāt Muhamedam: vesela plejāde visaugstākā ranga valstsvīru prezidentei apliecināja cieņu, izteica komplimentus gan kā sievietei, gan kā valsts vadītājai, tātad pastarpināti – mums visiem. Lietišķās brokastīs, pusdienās un vakariņās sarunas it kā neviļus novirzītas uz centrālo jautājumu – Latvijas uzņemšanu NATO. Lai arī kopumā attieksme pievienošanās sakarā šai aliansei bija labvēlīga, dažas titulētas personas neslēpa šaubas par to, vai Latvija, visas trīs Baltijas valstis vispār ir aizstāvamas. Tikai jau mājupceļā no aizokeāna valsts V.Vīķe-Freiberga uzzinājusi par mūsu hokejistu uzvaru pār amerikāņu valsts vienību. «Vismaz hokejā mēs pārliecinoši varam pastāvēt par sevi,» gandarīta atzina prezidente.
Fantastiskā uzvara pasaules hokeja čempionāta ledus laukumā tiešām apliecināja ne tikai mūsu komandas spēlētāju profesionālismu, bet arī līdzjutēju augsto kultūru. Spēlētājiem laukumā morāls atbalsts bijis tik ļoti nozīmīgs, ka Arturs Irbe līdzjutējus pateicīgi nodēvējis par «sesto spēlētāju» komandā. Tauta un hokejisti jutušies vienoti.
Toties mūsu politiķi lielākoties gan mētājas pa «laukumu», radot kustības un spēles ilūziju, bet kopumā viņu rosīšanās atgādina plosīšanos slēgtā vingrotavā. Bez skatītājiem un arī – bez pārliecinātiem «karsējiem». No malas tikai dažreiz iespējams novērot viņu smadzeņu muskuļu treniņus, lai pēc tam ilgi sev jautātu: ar ko viņi nodarbojas?
Tā kā kopš streika Čikāgas lopkautuvēs 1. maijs daudzu pasaules valstu kalendāros atzīmēts ar sarkanu krāsu un arī LSDSP partijas vapenī ir sarkana roze, šīs partijas līderi aicināja tautu uz mītiņu pie dzejnieka Raiņa pieminekļa Esplanādē («Pūt, vējiņi!» autors esot apgalvojis, ka bez sociāldemokrātiem nebūtu bijusi iespējama Latvijas neatkarība). Nedaudz «tautas» bija sanācis, taču runātāju vārdus «vējiņš aizpūta», saprast varēja maz, tāpēc paši runātāji jau pēc pāris desmit minūtēm atgriezās auditorijā, kur partijas konferencē paši savu biedru priekšā jutās pārliecinošāk un svarīgāk, jo tur ne maija vējš, ne izsaucieni no publikas netraucēja nodoties īstenām rūpēm par tautu, apspriežot labojumus Satversmē. Kaut arī oficiāli viņu apspriesto dokumentu sauc «Satversmes labojumi. 2001. gada redakcija», faktiski tas ir pilnīgi jauns pamatlikums, kas kardināli atšķiras no 1922. gadā pieņemtās Satversmes, kas organiski ietvēra varas dalīšanas principus. «Bojāra konstitūcija» tā vietā piedāvā prezidentālu republiku, turklāt to darot (it kā) tautas interesēs, kas prasot tiešas Valsts prezidenta vēlēšanas. Viss liecina, ka šī jaunā Satversmes «redakcija» ir tikai ziediņi, cik saldi, skābi vai rūgti vēlāk būs augļi – to rādīs laiks. Ja viss noritēs pēc «sociķu» scenārija, nākampavasar notiks referendums par jauno konstitūciju, tas ir, «sestajam spēlētājam» tiks ļauts iziet laukumā, un gan jau tautas balss būs tā, kas norādīs, ko laist «ziepēs» – veco konstitūciju vai jaunās redaktorus.
