Šodien par grozījumiem Satversmē, kas līdztekus Valsts prezidentam arī vēlētājiem ļautu ierosināt atlaist Saeimu, parakstīties vairs nevar.
Šodien par grozījumiem Satversmē, kas līdztekus Valsts prezidentam arī vēlētājiem ļautu ierosināt atlaist Saeimu, parakstīties vairs nevar. Ja kāds attapies tikai tagad, atliek vien nosūkstīties par “aizgājušo vilcienu”, paša slinkumu un neizdarību. Negribas no tiesas ticēt, ka mēneša laikā nebija iespējams izbrīvēt laiku. Protams, var arī “mest akmeņus” to pašvaldību amatpersonu virzienā, kas, mūsuprāt, izvēlējušies nepiemērotākās
vietas un laikus, kur savus parakstus varējām atstāt. Jāatgādina, ka pilsoniskā apziņa no cilvēka pieprasa arī aktīvāku darbību kā vien spēju paņemt rokās pildspalvu, lai uzliktu savu parakstu deguna priekšā noliktā lapā. Citiem vārdiem sakot, tie, kam tas likās pietiekami nozīmīgi, to varēja izdarīt; kam žēlabas šķiet svarīgākais, var turpināt čīkstēt šodien, rīt un līdz mūža beigām.
Gan jāteic, ka visu mēnesi gana kūtri, no balsstiesīgo vēlētāju viedokļa raugoties, izskatījās paši parakstu vākšanas ierosinātāji – Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība. Sākot ar to, ka viņu braucieni pa valsti, skaidrojot šā pasākuma nozīmību, bija gana formāli. Un beidzot ar tikai pēdējās dienās elektroniskajos medijos izskanējušajiem aicinājumiem doties parakstīties. Var pieņemt, ka tas darīts ierobežoto līdzekļu dēļ. Tajā pašā laikā, kā liecina sarunas ar vēlētājiem un komisiju pārstāvjiem, tās bijušas efektīvas aktivitātes modinātājas. To vajadzētu ņemt vērā, kad tiksim aicināti nu jau uz referendumu, kur likmes būs daudz augstākas nekā desmitā daļa balsstiesīgo parakstu.
