«Mums nākamajos gados nebūs konstitūcijas,» pavēstījis Žozē Manuels Barrozu intervijā laikrakstam «Guardian».
“Mums nākamajos gados nebūs konstitūcijas,” pavēstījis Žozē Manuels Barrozu intervijā laikrakstam “Guardian”. Tas gan tika teikts 1. jūlijā – dienā, kad Lielbritānija pārņēma prezidēšanu ES krēslā. Eiropas Komisijas vadītāja vārdi vēl vairāk pastiprināja šaubas par ES konstitucionālā līguma nākotni pēc tās noraidīšanas referendumos Francijā un Nīderlandē. Tas gan netraucēja pagājušajā svētdienā 56,6 procentiem Luksemburgas iedzīvotāju konstitucionālā līguma ratifikācijai sacīt “jā”. Tas, pēc šīs valsts ārlietu ministra Žana Aselborna vārdiem, pēc Francijas un Nīderlandes striktā “nē” konstitūcijai mazliet saslimušajai Eiropai esot iedevis tasi tējas ar medu. Un būtu jau arī dīvaini, ja Luksemburgas iedzīvotāji referendumā būtu rīkojušies līdzīgi kā francūži un nīderlandieši. Tieši šajā valstī atrodas daļa no ES birokrātiskās mašinērijas, kurā neba mazu algu pelna tūkstošiem luksemburgiešu. Tikpat labi var ņemt vērā arī to, ka negatīva referenduma iznākuma gadījumā no amata solīja atkāpties Luksemburgas valdības vadītājs Žans Klods Junkers, kas savā valstī ir iedzīvotāju labi ieredzēts. Zināma ironija gan slēpjas tajā, ka iepriekšējā pusgadā ES prezidējošā valsts bija tieši Luksemburga ar Junkersa kungu priekšgalā. Un tieši viņa prezidēšana lielākā vai mazākā mērā “nodrošināja” negatīvo balsojumu Francijā un Nīderlandē.
Atgriežoties pie “saslimušās” Eiropas, var minēt vēl kādu ačgārnību, ar kuru agri vai vēlu nāksies tikt galā. Runa par to, ka, līdzīgi kā Luksemburgā, arī Francijā Strasbūrā atrodas daļa no ES struktūrām. Simtiem miljonu eiro no kopējā ES budžeta prasa ikmēneša visu Eiroparlamenta deputātu ceļošana uz šo pilsētu, lai nedēļu noturētu plenārsēdes. Protams, var saprast, ka tas ir izveidojies vēsturiski un nedz Luksemburga, nedz Francija negrasās atkāpties no šīs naudas. Tomēr, lai arī dažam labam gribas saglabāt nemainīgu statusu, nelietderīga finanšu līdzekļu šķiešana nevairos ES piekritēju skaitu. It īpaši, ja no četrpadsmit konstitucionālo līgumu apstiprinājušām ES dalībvalstīm referendums notika tikai dažās. Atlikušajās par ratifikāciju balsoja parlamenti. Interesanti, kāds būtu referendumu iznākums, ja par to būtu jābalso visās ES dalībvalstīs? Skaidrs, ka iedzīvotāji vairumā gadījumu neiedziļinātos tik daudz līguma saturā un būtībā. Līdzīgi kā Francijā un Nīderlandē viņi ņemtu vērā savu valstu iekšpolitiskās problēmas un attieksmi pret valdību. Tomēr nav noliedzams, ka šādi viņi izteiktu savu attieksmi pret šābrīža un nākotnes ES attīstību. Atšķirībā no politiskās elites nākotnes vīzijas varētu būt citādākas par mākslīgi veidotām eirooptimistu konstrukcijām.
Šajā brīdī no Latvijas viedokļa ir būtiski, kā tiks sastādīts nākamais ES finanšu budžeta cikls. Ja tas nebūs mums labvēlīgs, eiroskeptiķu rindas augs straujāk par inflāciju. Jau tagad gandrīz katru nedēļu var redzēt Briseles norādošo pirkstu par, viņuprāt, direktīvu un regulu pārkāpumiem. Te mums cukura par daudz, te citu pārtikas produktu un tā tālāk. Eļļu ugunī pamanās piešaut vietējie birokrātiņi, kas nemāk vai negrib izlasīt tās pašas Briseles prasības un sacer idiotiskus noteikumus, kas pašmāju ražotājus nospiež gar zemi. Klāt vēl tas, ka “vecās” ES dalībvalstis faktiski noraidīja direktīvu par brīvu pakalpojumu un preču kustību, kas ierobežo konkurenci ES darba tirgū. Jāteic, ka tādas vai līdzīgas problēmas ir teju visās ES dalībvalstīs.
