Jau gana daudz rakstīts par to, kādai būtu jābūt «postgodmaņa» valdībai un kāpēc tai jābūt varbūt ne ar pilnībā jaunām sejām, toties ar pietiekami svaigu skatījumu uz mūsu visu «bēdu leju». Lai gan jau apnicis vēlreiz un vēlreiz pieminēt to, kur un kāpēc esam, jāseko Valsts prezidenta Valda Zatlera nominētā premjerministra kandidāta «Jaunā laika» pārstāvja Valda Dombrovska valdības sastādīšanas «Golgātas ceļam». Tas, ka viņam to izveidot nebūs viegli, ir skaidrs, vien bija un vēl joprojām ir cerība, ka šī nebūs tā reize, kad uz galda tiks sistas dūres. Žēl, ka cinisma un alkatības pārņemtajā valstī zudusi ticība nesavtīgumam. Nav arī, protams, tik drūmi, ka neviens vairs neredz tālāk par savu bļodu. Tāpat neba visiem, kas izteikuši vēlmi veidot valdību, ir tikai primitīvas intereses par savu kabatu vai godkāres apmierināšanu.Tāpēc sarunas par vienas vai otras partijas, kas izteikusi gatavību veidot valdību, prasības drīzāk vajadzētu uztvert ar veselīgu ziņkāri un arī tikpat veselīgu skepsi. Iespējams, dažu labu no tām tiešām vada savtīga interese, jo mums šajā ziņā ir arī zināma pieredze. Tomēr gribas ticēt, ka pie viena sarunu galda tagad būs sasēdušies tie, kam Latvijas valsts nākotne ir tiešām sirdssāpe. Tā domājam un ceram šodien mēs visi. Un nedod Dievs, ja tiksim piemānīti. Ticību var ļoti viegli zaudēt. Otras iespējas to atjaunot vairs nebūs.
