Sarkanas tulpes, apsveikumi, saldumi un lutināšana – šīs patīkamās lietas palikušas atmiņā no padomijas laikā svinētā 8. marta.
Sarkanas tulpes, apsveikumi, saldumi un lutināšana – šīs patīkamās lietas palikušas atmiņā no padomijas laikā svinētā 8. marta. Protams, bija arī negatīvi aspekti – nereti pārlaimīgie vīrieši svētkus beidza krietnā žvingulī. Taču jaukā bija krietni vairāk. Diemžēl šie svētki aizgājuši nebūtībā.
Bet varbūt tomēr ne?
Tagad Latvijā tiek svinēta Mātes diena, taču svētku visām sievietēm oficiāli nav. Vienam tas patīk, citam – ne, bet iespējams kaut kas varētu mainīties.
Ierakstu kompānija “Platforma Rekords” sākusi akciju “Sieviešu dienai būt!”. Tajā jau iesaistījies mūziķis Gunārs Kalniņš. Viņš sola mudināt arī citus valsts mūziķus pievienoties akcijai, lai 8. marta svētkos sagādātu pārsteigumu visām Latvijas sievietēm.
Akcijas organizatori noteikti ir par Sieviešu dienas tradīcijas atdzīvināšanu. Visi, kas to atbalsta, aicināti izteikt ierosinājumus, vēlmes, kritiku un argumentus, kā šos svētkus labāk svinēt un kāpēc svinēt. “Mēs neaicinām šo dienu atzīt par valsts svētkiem un nesākam politisku kampaņu, mēs vienkārši gribam godināt sievietes,” atzīst akcijas organizatori. “Būsim reāli – būt sievietei nav viegli, jādzemdē bērni, jārūpējas par vīru, ģimenes pavardu un vēl jāspēj piepildīt personiskās ambīcijas – jābūt veiksmīgai darbā un privātajā dzīvē, lai būtu apmierināta pati ar sevi un apkārt notiekošo. Bet būt sievietei ir skaisti tieši to pašu iemeslu dēļ! Mums, latviešiem, ir daudz skaistu un veiksmīgu sieviešu, kāpēc nesagādāt viņām svētkus un nepateikties par labajiem darbiem?”
Dina Kurzemniece, Pils aptieku tīkla vadītāja:
Tie ir svētki visām sievietēm, kas atceras tos laikus. Šī diena sākās kā cīņa par viņu tiesībām, bet tagad tās ir īstenojušās – sievietes var mācīties, strādāt –, taču bieži vien tas tiek pārprasts. Daži šos svētkus izmanto ne tikai kā sieviešu dienu, kā uzsvaru, ka viņas ir līdzvērtīgas vīrietim, bet “sarkaniem” politiskajiem mērķiem. Ja ne šīs nokrāsas, 8. marts būtu jauki svētki.
8. martā vienmēr kāds mani apsveic. Arī ģimenē atceras. Tas ir tik “feini”. Ir jau Mātes diena, bet tas tomēr ir citādi, jo šī tradīcija nav tā iegājusies. Iespējams, pēc gadiem šie svētki viens otru aizstās, tomēr 8. marts ir labāks.
Lai gan man ļoti patīk rozes, Sieviešu dienā ļoti priecājos par tulpēm. Agrāk tās bija vienveidīgas, tādas nošļukušas, bet tagad… oranžas, visādām svītriņām, dzeltenas, vienkārši debešķīgas! Tas viss simbolizē pavasara atnākšanu, un tajā noteikti ir vieta arī Sieviešu dienai.
Baiba Rivža, akadēmiķe:
Man šie svētki ļoti patīk, jo kurai gan sievietei nepatīk, ja vīrieši viņai dāvina ziedus un uzsmaida. Turklāt šo dienu svin visā pasaulē, pat ASV, kur to sauc par Rožu dienu. Arī zontu organizācija svin Rožu dienu, un tie ir īpaši, sirsnīgi svētki.
8. martu nevajadzētu jaukt ar politiku, saistīt ar iedzeršanu, tā vairāk ir sabiedrības kultūras izpausme.
Mātes diena ir specifiska lieta, ne visas sievietes ir mātes, tāpēc dažām tie nebūs svētki. Būtu labi beidzot ieviest arī tēvu dienu.
Darbavietā man pārsvarā ir sievietes, tāpēc sveikšana 8. martā notiek reti, bet ģimenē gan – vīrs uztaisa kafiju, pasniedz kūciņas un mīļi apsveic.
Nedomāju, ka akcents jāliek uz tulpēm. Tā arī ir padomijas laika diktēta tradīcija, kad tās bija gandrīz vienīgās pieejamās pavasara puķes un labs bizness. Apsveikumam der ikviens zieds – galvenais, ka atceras apsveikt.
Dace Olte, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Jelgavas nodaļas vadītāja:
Es 8. martu nesvinu. Šie svētki zināmā mērā bija uzspiesti, un man tie atmiņā palikuši stipri komiski. Civilās aviācijas kungi, manāmi iereibuši, toreizējā Jelgavas izpildkomitejā nāca ar drebelīgām tulpēm un stāstīja par “družbu narodov” (tautu draudzību – no krievu valodas). Tolaik sociālās nodrošināšanas nodaļu apmeklēja iereibuši vīri, kara veterāni, un prasīja visādus pabalstus, visizteiktākie šie apmeklējumi bija tieši ap 8. martu. Protams, pavasaris ir skaists, bet šie svētki diez vai tur iederas. Tas gan atkarīgs no katra individuāli, taču, manuprāt, šādi svētki nemaz neprasās. Mēs arī citus neprotam svinēt. Turklāt uzmanību var izrādīt ikdienā un citādi.
***
8. marts
1857. gada 8. martā Ņujorkas tekstilrūpniecības strādnieces devās ielās, lai paustu protestu pret zemajām algām un 14 stundu darbadienu.
1908. gada 8. martā Ņujorkas sociāldemokrātiskā sieviešu organizācija sarīkoja masveida mītiņu, kura pamatdoma bija aizsargāt sieviešu tiesības. Tūkstošiem sieviešu izgāja Manhetenas ielās, lai pieprasītu lielāku darba samaksu, aizliegtu bērniem strādāt un iegūtu balss tiesības vēlēšanās.
Un galu galā 1909. gadā ASV Sociālistiskā partija paziņoja par jaunajiem svētkiem — nacionālo sieviešu dienu.
1910. gadā 2. sieviešu sociālistu konferencē Klāra Cetkina piedāvāja šos svētkus pasludināt par starptautiskiem un ik gadu atzīmēt kā Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu cīņā par ekonomisko, sociālo un tiesisko vienlīdzību.
Eiropā šos svētkus svin kopš 1911. gada, Austrumeiropā – kopš 1913. 1977. gadā ANO pieņēma rezolūciju, kurā izteica vēlmi, lai visas valstis šo dienu (8. martu) pasludina par Starptautisko sieviešu dienu – par godu cīņai par sieviešu tiesībām.
