Zivis ir ļoti uzmanīgas un prasa maksimāli jutīgus makšķerrīkus
It kā jau rudens ir plekstu un plēsīgo zivju laiks, un pavisam nevietā aizmirstam, ka tieši tagad daudzi copmaņi, kuru tomēr ir nesalīdzināmi mazāk nekā spiningotāju, sāk lielo brekšu copi un tieši ar fīderi, jo šajā laikā breksis kļūst ļoti cimperlīgs, kaut arī tam vajadzētu grābt barību pilnu muti, tauki ziemai taču jāuzkrāj. Protams, šo makšķeres tipu es vienmēr esmu saucis par «universālo kareivi», jo kur tikai to atkarībā no smaguma testa nevar vien izmantot. Šis kāts der kā pamatdomai vieglajai gruntsmakšķerei, tā izvēloties attiecīgu testu copei jūrā uz butēm. Tāpat daudzi šo makšķeri izmanto copei ar vaglera tipa pludiem tālai ēsmas iemešanai. Man ir divi šā tipa makšķerkāti, kas stāv līdaku copei ar dzīvo zivtiņu. Ļoti plašs klāsts, un, atklāti sakot, izturīgi rīki. Atliek vien pamainīt attiecīgas spicītes zem attiecīga smaguma paredzamās zivs, kaut ej nu tu sazini, cik liels zvērs tavu ēsmu kādā brīdī paķers.
Standarti un nestandarti
Standarta fīderis skaitās 390 – 420 centimetru garš, tests – ap 120 gramu. Tās ir tās «klasiskās nogulsnes», kas ieciklotas mums smadzenēs, un reti kad no šiem cipariem mēs atkāpjamies. Būtībā jau viss ir pareizi, tikai būtu jāņem vērā mazās nianses, kas copē itin bieži nosaka daudzko. Piemēram, 390 centimetru garš fīderis copei no laivas būs stipri par garu. Te drīzāk noderēs 330 centimetru un varbūt pat vēl mazāk. Piemēram, copei Igaunijā, Emajegi upē, kur vienmēr labākie rādītāji ir tieši pēc darbības no laivas, fīderi tiek pārtaisīti pat divu metru garumā. Tas tāpēc, ka attālums, kādā jāiemet ēsma, nav lielāks par 15 metriem un breksi pievilkt pie laivas un paņemt būs ērtāk ar īsāku kātu. Savukārt jūrā, izmantojot fīderi ar 180 gramu testu, es labprātāk lietotu 450 centimetru garu.
Iegādājoties fīdera makšķerkātu, jāņem vērā tā cenas. Tagad ir īstais brīdis, kad copes lietu veikalā var pakaulēties ar saimnieku par cenām, jo kam viņam turēt plauktā vasaras makšķeres (iesaldēta un nestrādājoša nauda), ja labāk nolaist cenu un abām pusēm būs savi labumi.
Visbiežāk tiek pirkti grafīta vai stiklšķiedras makšķerkāti. Grafīts, protams, būs dārgāks. Lai vai kā, bet galvenā fīdera kāta funkcija tomēr pieder maināmajām spicītēm. Uzliksi ne to versiju, būs visas iespējas kātu padarīt mazefektīvu vai, vēl ļaunāk, salauzt. Pērkot fīderi gruntsmakšķerēšanai, tomēr vajag atcerēties, ka šī makšķere der arī citām copes versijām.
Auklas un barotavas
Starp abiem iespējamajiem auklu tipiem – pīto un monofilo – «karš» laikam turpināsies bezgalīgi. Es zinu pilnīgi pārliecinātos, ka tikai un vienīgi pītā aukla ir tā pareizākā, un tikpat daudz pazīstamu copmaņu tieši to pašu saka par monofilo auklu. Es pats raugos nedaudz citādi. Manā skatījumā galvenais ir izvēlētā copes vieta. Ja braucu uz strauju ūdens tecējumu, kur vajadzēs lielāku barotavas smagumu, tad izvēlos monofilo auklu, jo to elastīguma dēļ ir vieglāk nospriegot nekā pīto auklu, kurai elastīgums ir līdzvērtīgs nullei. Ar pīto dodos uz vietām, kur straumes praktiski nav vispār vai arī tā ir ļoti neliela. Ja izvēlamies monofilo auklu, tad nebūs prātīgi ņemt jebkuru veidu, bet gan jāizvēlas tieši fīderim paredzētā, jo tā būs cietāka un izturīgāka pret visādiem nodilumu variantiem, velkot auklu pa ūdenskrātuves gultni, kas ne vienmēr ir gluda. Tāpat, izmantojot fīderi copei jūrā, ņemu tikai monofilo auklu, jo, velkot pa gultni, starp smalko gliemežvāku plantācijām tā kalpos daudz ilgāk un drošāk nekā pītā.
Turklāt vēl der salīdzināt arī auklu cenas, kas nebūt nav mazsvarīgs faktors. Mūsu valdībai krīze skaitās jau beigusies, bet man nez kāpēc tā nešķiet. Slavas dziesmas monofilajai auklai beidzas līdz ar vietām, kur zivs ir ļoti cimperlīga kā izlutināta… nu paši jau saprotat. Šādās reizēs un pamatā sezonas laikā tieši tā arī notiek – pītā aukla ļauj saskatīt katru minimālāko zivs pieskārienu ēsmai. Cik bieži nav bijis tā, ka nosēžam 20 minūtes, izvelkam makšķeri un, kaut arī esam tik centīgi vērojuši makšķeres spicīti, ka vai acis iztecējušas, neesam redzējuši ne mazāko pieskārienu. Tātad zivs ir ļoti uzmanīga un prasa maksimāli jutīgus makšķerrīkus.
Barotavas. Tā jau ir, kā man viens otrs ir teicis, – labāk būtu, ja copes lietu veikalā atrastos pāris versiju, taču tagad fīdera barotavu izvēle ir tik liela, ka pat pieredzējuši copmaņi pirmajā brīdī apmulst. Taču te ir tas piemērs, kad var apstāties pie jau zināmās klasikas. Lielās barotavas ar vaļējiem galiem izmantojam iebarošanai, bet tās, kurām viens gals ir slēgts, – pamatmakšķerēšanai. Kantainās barotavas būs domātas vietām, kur ir straumīte, bet apaļās – kur straumes nav, taču tas gan nenozīmē, ka kantainās nevar izmantot arī stāvošos ūdeņos.
Klasiskie smagumi ir 15 – 60 gramu. Vienu gan es ieteiktu – varbūt šķībāku aci paskatieties uz tām barotavām, kurām sistēmas stiprinājumi ir pie plastmasas kājiņas. Lai man piedod ražotāji, bet viens otrs šo mantiņu taisa nekvalitatīvu un no mīksta materiāla. Man ir bijis tā, ka pēc katra ceturtā piektā metiena barotava paliek dzelmē.
Pavadiņas un āķi
Es neteiktu, ka šajā ziņā kaut kas īpaši mainītos, salīdzinot ar pludiņmakšķeri. Jā, varbūt par kādu izmēru resnāka ir pavadiņa un tikpat daudz lielāki ir āķi, bet neko īpaši savādāku es neredzu un arī pats nelietoju. Protams, daudzko nosaka pati copes vieta. Ja gultne ir ar dažādiem ķērājiem, tad attiecīgi pavadiņas resnumu nedaudz palielinām, bet standartā tā ir 0,16 milimetru. Āķu izmēri atkarīgi no tā, kādu ēsmu spraudīsiet. No 8. līdz 14. izmēram būs zelta vidusceļš. Parasti, ja tikai neejam pēc karpām, izmantojam maksimāli tievus āķīšus, taču jāatceras, ka tievie viegli griež pušu zivs lūpu, tāpēc piecirtiena brīdī būtu vēlams noregulēt spolītes bremzi tā, lai šī problēma atkristu. ◆
