Kad modē nākusi zūdīšanās, ka latvieši vien tāds piliens vairāk nekā sešu miljardu cilvēku jūrā, turklāt vēl ejam mazumā, gadās, ka ierodas kāds cittautietis un, uzlabojot garastāvokli, stiprina ticību latviešu vērtībām un nākotnei.
Kad modē nākusi zūdīšanās, ka latvieši vien tāds piliens vairāk nekā sešu miljardu cilvēku jūrā, turklāt vēl ejam mazumā, gadās, ka ierodas kāds cittautietis un, uzlabojot garastāvokli, stiprina ticību latviešu vērtībām un nākotnei. Tāds vīrs ir baltvācietis Alfrēds Katerfelds, viens no slavenās Katerfeldu dzimtas, no kuras nākušais mācītājs Ludvigs Katerfelds (1843 – 1910) pirms 120 gadiem dibināja Jelgavas psihoneiroloģisko slimnīcu.
Jāņu ugunskuru A.Katerfelds iedegs sava vectēva muižā Puzeniekos. “Man tur stāv auto dzīvojamais vagoniņš, kuram tehnisko skati vairs nevar iziet un kurā, es atbraucot, dzīvoju,” paskaidro barona atvase, kad satiekamies Jelgavā, Ģintermuižā. Viņš ir gandrīz astoņdesmit gadu vecs mazliet salīcis vīrs. Grumbu izvagotajā sejā kara rētas. Kreisā acs neredzīga. Tas gan, kā paskaidro vecais kungs, nav kara, bet gūsta ievainojums. Sešus ar pusi gadus strādājot Urālos, viņš ogļu šahtā cieta nelaimes gadījumā. Kopš 1979. gada A.Katerfelds katru vasaru brauc uz Latviju. Sākumā kā tūristu grupu vadītājs, bet kopš neatkarības atgūšanas kā humānās palīdzības kravu organizētājs. Kāpēc? Latvija ir viņa dzimtene. Viņš dzimis 1928. gadā Jelgavā. Lai gan bijuši kara postījumi, saglabājusies viņa dzimtā māja Akadēmijas ielā. Un šo piederību Latvijai nevar izdzēst Hitlera organizētā repatriācija un Vācijā pavadītie gadi.
Kaut mūsu valsti Alfrēds atstāja deviņu gadu vecumā, viņš nav aizmirsis latviešu valodu. Tiesa, vārdi no baronu pēcteču mutes skan mazliet citādi – ar norautām galotnēm, ne īsti pareizos locījumos (“es to latviet” ņemš” pie sav” rok””), bet doma ir skaidrāka par skaidru.
“Manam vecvectēvam, Durbes mācītājam Hermanim Ērenfstam Katerfeldam, bija divpadsmit dēlu un sešas meitas. Viņš vēl pieņēma un izglītoja audžudēlu Otto jeb Ati Kronvaldu, kas vēlāk kļuva par latviešu pirmās atmodas publicistu un valodnieku,” A.Katerfelds ar patosu stāsta par saviem senčiem, kas piedalījušies ne tikai Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas dibināšanā, bet arī Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāles būvniecībā, kartupeļu, raberberu un akāciju ievešanā Latvijā un citās paliekošās vērtībās. Alfrēdam diemžēl bērnu nav, sieva mirusi pirms septiņpadsmit gadiem. Tas, ka jaunā paaudze nav pietiekami kupla, gan ir visas Eiropas sabiedrības problēma. “Vācijā piecus gadus pie pensijām nav pielikts ne santīma,” saka vecais vīrs. Taču viņam vienmēr pieticis gan laika, gan līdzekļu, lai kārtotu palīdzības kravas Latvijai. Kopš 1991. gada viņš 44 autofurgonos atvedis uz Latviju palīdzības kravas apmēram pusmiljona eiro vērtībā.
“Gribat, izstāstīšu kādu joku!”
Katerfelda kungs piedāvā brīdī, kad sēžam un runājamies kādā brīvā kabinetā psihoneiroloģiskās slimnīcas administratīvajā korpusā. Gandrīz lieki piebilst, ka ārstniecības iestāde ir vieta, kur Katerfelda kungam ir augstākās labvēlības statuss. Viņš uz turieni brauc katru gadu, un arī pie viņa Štutgartē viesojušies Jelgavas mediķi, galveno ārstu Uldi Čāču ieskaitot. Šķiet, viss slimnīcas personāls šo vīru pazīst. Tad nu A.Katerfelds stāsta: “Kad es padomju laikā vācu tūristus vedu uz Latviju, reiz manā grupā gadījās kāds latvietis – leģionārs no Kandavas. Iebraucām Rīgā. Tur viņš satika skolas biedrus un vakarā bija piedzēries. Tā trīs vakarus pēc kārtas. Ceturtajā iesēdās mašīnā un aizbrauca uz Kandavu. (Tolaik ārzemniekiem bija stingri aizliegts doties ārpus Rīgas, Siguldas un Jūrmalas, kas tika pamatots ar iespēju izspiegot padomju militāros objektus – red.) Nākamajā rītā viesnīcā viņam iedeva pavēsti no Stabu ielas, Valsts drošības komitejas, ka 24 stundās jābūt ārā no Padomju Savienības. Es to pārķēru un aizgāju uz Stabu ielu. Kabatās man bija amerikāņu cigaretes. Noliku sargam uz galda sešas pakas un teicu, ka gribu tikt pie tā kunga, kas parakstījis izraidīšanas pavēsti. Mani uzveda augšā uz kabinetu pie sekretāres. Izvilku savu vizītkarti un iedevu viņai. Sekretāre prasa: “Ko man ar to darīt?” Sacīju: “Ienesiet savam kungam, lai zina, kas grib ar viņu runāt.” Priekšnieks iznāca no kabineta un uzdāvināja man savu vizītkarti, ko esmu saglabājis. Par leģionāru no Kandavas viņš teica: “Tas ir “špions”,” (spiegs – red.) un ko visu vēl. Es klausījos mierīgi un jautāju: “Jūs esat inteliģents cilvēks?” Viņš, šķiet, nezināja, ko atbildēt, tad es jautāju: “Jūs tādu muļķa “špionu” taisītu? Mēs tādus netaisām.” Tad viņš juta, ka es to pārvelku savā pusē. No tā laika šis kungs man ir draugs. Tagad viņam, iespējams, kaut kur Rīgā ir fotoveikals, taču beidzamajā laikā man nav zvanījis. Toreiz Valsts drošības komitejā apsolīju: “Es to latvieti ņemšu un visu laiku turēšu pie savas rokas. Viņš nekur nemuks.”” Tā leģionārs aizbrauca uz Vāciju kopā ar visu grupu.
Ar humoru A.Katerfelds atceras bēdīgo notikumu, kad viņam 1993. gadā Rīgā nozaga mašīnu. Izrādās, nedēļu vēlāk auto tika nozagts arī Vācijas vēstniecībai. Tad nu, satiekot pirmo Vācijas vēstnieku atjaunotajā Latvijā Hagenu Lambsdorfu, viņš varējis teikt: “Mēs tagad esam kolēģi.”
Sabiedriskā darbā 56 gadi
Par repatriāciju un fašismu Vācijā Katerfelda kungs teic, ka tā bija muļķība. Protams, tolaik sabiedrībā par to runāt uzdrošinājās retais – tas varēja beigties ļoti bēdīgi. Trešā reiha propaganda bijusi iespaidīga. Alfrēds toreiz pusaudža gados skumis, ka tēva dēļ, kas kādu laiku vēl nebija pieņēmis Vācijas pilsonību, zēnam nav atļauts iet līdzi brālēnam uz Hitlera jaunatnes pulciņiem, kur divas reizes nedēļā citi vareni soļojuši un dziedājuši. Kara beigās gan varas vīri tādus smalkumus neskatījās, un armijā iesauca arī septiņpadsmit gadu veco Alfrēdu. Gūstā viņš krita Polijā pie Varšavas. “Mani noķēra poļi un atdeva krieviem. Viņi tūlīt jautāja: “Cik krievu esi nošāvis?” Vai to kara laikā zini…” Alfrēds atceras jaunības pārdzīvojumus.
Štutgartē baltvācu biedrības vadībā A.Katerfelds darbojies 56 gadus. Šogad no šiem sabiedriskajiem pienākumiem atteicies. “Nāk jauna paaudze, un viņi domā un rīkojas citādi. Es netraucēšu,” saka vecais vīrs, kas organizācijā palicis ierindas biedra statusā un gluži mājās sēdēt netaisās. Interesentiem viņš ir gatavs vadīt ekskursiju pa “Mercedes Benz” autorūpnīcu, kurā nostrādājis četrdesmit gadu.
Pirms Katerfelda kungs savā gandrīz divdesmit gadu vecajā “folksvāgenā” izbrauca no Jelgavas uz Puzeniekiem, mēs iegriezāmies Tabora kapos, kas atrodas Filozofu un Rūpniecības ielas stūrī. 19. gadsimtā, 20. gadsimta sākumā tur apglabāja psihoneiroloģiskajā slimnīcā mirušos. Kapsētā bija koka baznīciņa, no kuras saglabājies vien pamats. Šķiet, pēdējie šajā vietā apbedīti 1944. gadā kritušie latviešu leģionāri. Kapos apglabāts arī slimnīcas dibinātājs mācītājs Ludvigs Katerfelds ar kundzi Lidiju. Viņu kopiņas ir rūpīgi koptas un slimnīcas jubilejas reizē īpaši skaisti rotātas ziediem. Kapsētas centrā, kur bijis izrakts pakavveida dīķis, atrodas pussaliņa, uz kuras ir trīs kapi. To kopiņas iegrimstot nolīdzinājušās līdz ar zemi, taču saglabājušies pieminekļu fragmenti. Tur dus A.Katerfelda vectēva Ludviga brālis Ādolfs. Šajā vecajā Tabora kapsētā neviļus saiet kopā domas par latviešu tautas atmodu jau kopš Ata Kronvalda laikiem un rūpes par dzīves pabērniem, garīgi slimiem cilvēkiem. Ētiskais ideāls, kas vijas gan caur kristīgo ticību, gan tautas dziesmu, šķiet līdzīgs.
***
Vāciešu repatriācija pirms Otrā pasaules kara
1939. gada 12. februārī Latvijā dzīvoja 1 960 502 cilvēki, no tiem vācieši – 3,2 procenti jeb 62 736 personas. No 1939. gada 14. oktobra līdz 1941. gadam, kad tika organizēta vācu tautības iedzīvotāju repatriācija, izbrauca 63 175 personas (līdz ar vāciešiem devās prom arī citu tautību pārstāvji – ģimenes locekļi –, kā arī tie, kuri varēja pierādīt kaut attālu vācu radniecību). Repatrianti tika izvesti ar kuģiem. 1939. gada navigācijas sezonā līdz 16. decembrim Rīgu atstāja 71 kuģis.
No Jelgavas 1939. gadā izbrauca 11 Katerfeldu dzimtas locekļi.
Izmantota Edgara Andersona
“Latvijas vēsture. Ārpolitika.” 2. daļa
H.E.Katerfelds par latviešu tautas dziesmām
Latviešu literāriskās biedrības rakstu krājumā, kas izdots 1835. gadā, mācītājs Hermanis Ērenfests Katerfelds (1797 – 1876), Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas dibinātāja Ludviga Katerfelda tēvs, publicēja apcerējumu par latviešu tautas dziesmām, kurā pauž: “Lai neviens lepni nesmīn par baudījumu, ko sniedz latviešu tautas dziesmas. Tās gan ir vienkāršas, neizglītotas tautas sacerētas, un kā tādas visur pazīstamas. Bet daudzkārt maz nemākslotu vārdu mums atver skatu sirdī, kas pilna siltu, dziļu jūtu, uzdveš sirsnīgu grūtsirdību, pacilā ar nepārspējamu humoru un satīru, kas asām rīkstēm graiza arī paša vājības.
