Nupat, pirms vēl nav paaugstināts PVN, klajā nākusi jelgavnieka Aivara Eipura jaunā grāmata.
«Koncerts bij’ patiešām brīnumjauks» – tā noteica Aivars Eipurs, vairāk pazīstams kā dzejnieks un jau septiņu krājumu autors Eduards Aivars, «Ziņu» sastapts pie Jelgavas kultūras nama, kur tikko bija izskanējusi Jāņa Lūsēna koncertprogramma ar latviešu dzejas klasiķu Kārļa Skalbes un Viļa Plūdoņa tekstiem. «Skalbi kāds jau reiz nosaucis par vislatviskāko dzejnieku, un šodien es to izbaudīju pilnā mērā. Tas bija kā dievkalpojums kultūras namā,» konstatēja dzejnieks, piebilstot, «ja iznāks disks (un, visticamāk, iznāks), es noteikti to iegādāšos». Uz to «Ziņu» korespondentam atlika tikai pajokot – kad iznāks jauna E.Aivara grāmata, tā noteikti tiks iegādāta. Un izrādās, gluži nejauši tika «trāpīts desmitniekā» – nupat grāmatu veikalos parādījušās apgādā «Dienas grāmata» izdotās «Minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēbernu». Tiesa, šoreiz tā nav Eduarda Aivara dzejas, bet Aivara Eipura īsprozas grāmata.– Tu tik atzinīgi runā par Skalbi, bet viņš rakstīja gan dzeju, gan, piemēram, pasakas. Kā tagad dēvēt tevi – par rakstnieku vai dzejnieku? Šajā gadījumā par rakstnieku. «Minimas» ir pirmā grāmata, kuru parakstu ar savu īsto vārdu, tāpat kā esejas un minimu iepriekšējās publikācijas, arī publicētos rakstus. Dzejoļus es parakstu kā Eduards Aivars ne jau tādēļ, lai maskētos. Dzejai ir pilnīgi cits daiļrades avots, tā nepakļaujas pilsoniskai kontrolei, tā vairāk saistīta ar Dieva lietām, no kurienes atnāk iedvesma. Tas nenozīmē, ka prozai nevajag iedvesmas, bet tā ir cita tipa.– Vai pievēršanās prozai bija nejauša vai arī ceļš uz to bija apzināts process?To, ka rakstīšu, zināju jau agrā bērnībā, tikai nezināju, ka būšu dzejnieks. Mana proza ir publicēta jau pasen –1987. gadā – populārajā jaunatnes žurnālā «Avots», gadu vēlāk arī «Padomju Jaunatnē», pēc tam prozu vairs nepublicēju un arī maz rakstīju, daži gabali, kas bija tapuši jau agrāk, 2006. gadā sakarā ar manu apaļo jubileju (50 – red.) parādījās «Karogā». Minimas sāku rakstīt 2005. gadā. Ar garākiem prozas darbiem ir tā – reizēm ienāk galvā puse lappuses, bet, ja noslinko un uzreiz nesāk rakstīt vai arī sāk, bet neturpina, tas pazūd. Ar īsajiem gabaliņiem es jūtu, ar ko tas sākas un ar ko beigsies. Jāatceras mezgla punkti, jāfiksē, vai tas saistīts ar joku, vai gluži otrādi – kādu dvēselisku noskaņu. Vēlāk es to varu restaurēt – atliek pierakstīt tikai dažus vārdus. Sanāk, ka minimas ir žanrs, kas cieši saistīts ar manu «čaklumu», un esmu nolēmis to turpināt – rakstīšu otro daļu. Protams, Eduards Aivars rakstīs arī dzejoļus.– Kā var noprast no ceturtā vāka, apzīmējums «minimas» ir paša radīts?Nācās, jo tās nav ne miniatūras, ne refleksijas – tie ir nejauši sirds profili. Daudzi cilvēki tur atradīs līdzības ar sevi. Franču domātājam Larošfuko bija maksimas, bet viņam tās vairāk ir filosofiska rakstura pārdomas un spriedumi. Turpretī man – mazi notikumi un izdoma.– Kāpēc nosaukumā ir Vēberns?Antons Vēberns bija komponists – minimālists, jaunās Vīnes skolas pārstāvis, un visu viņa radīto var sakopot divarpus diskos. Ir kas kopīgs mūsu daiļrades principos, taču uz šo grāmatu tas attiecas vienīgi gabaliņu apjoma ziņā.Pašu A.Vēbernu grāmatiņā lasītāji neatradīs, viņš ir tikai piesaukts, līdzīgi kā S.Beketa «Godo gaidot» vai G.Priedes «Aivaru gaidot». Un vēl – manis aprakstītās lietas ir tikai šķietami maznozīmīgas. – Kas ir nozīmīgas, kas – nenozīmīgas lietas?Nenozīmīgu lietu nav. Viens no maniem mīļākajiem izteicieniem ir: «Mīt Dieva varenība lietās sīkajās.» Ja vajadzīgs lats, tev nepietiks ar 98 santīmiem. Latā katrs santīms ir vienlīdz svarīgs. Īpaši šajā laikā, kad maizes veikals kļūst par svētnīcu. Pavēro kādreiz vecu vīru vai sievu maizes veikalā – kā izvēlas preci, sarunājas ar pārdevēju, vesels rituāls…* * *Sarunas nobeigumā Aivars vēlreiz uzsvēra savas jaunās grāmatas minimālisma priekšrocības: «Domāju, ka arī lasītājam vieglāk lasīt nelielus gabaliņus, to var darīt, piemēram, sabiedriskajā transportā. Vai starp TV raidījumiem – var izlasīt dažus gabaliņus uzreiz līdz beigām. Nav kā romāns, kuru reizēm iesāk, bet nepabeidz.»Jāpiebilst, ka šajā nelielā apjoma grāmatā dažādās situācijās parādās arī vismaz pussimts Latvijā pazīstamu personību.
