Ir cilvēki, kuriem vecāki bērnībā mācījuši, ka zagt un melot ir slikti, ka godā jātur tēvs un māte un veci ļaudis jāciena. Mani vienmēr dziļi aizskar, ja pāri tiek darīts pašiem neaizsargātākajiem – bērniem un veciem cilvēkiem. Šonedēļ Jelgavas novadā viesojos pie pensionāres, kura mūža nogalē kļuvusi teju par kājslauķi kādam vīrietim, kas gadu ziņā varētu būt viņas dēls. Diemžēl sievietei pašai bērnu, kam sniegt savu mīlestību un atstāt mantojumu, dzīvē nav bijis, tāpēc, laba gribēdama, viņa vēlējās iepriecināt kādu jaunu un krietnu cilvēku, norakstot viņam testamentā vairāku desmitu tūkstošu latu vērto īpašumu. Mantinieku viņa atradusi, klausoties radioraidījumu, kur jauneklis dedzīgi aizstāvējis Latviju, latviešus un izrādījies kā aktīvs nacionālo jautājumu aizstāvis. Šķita – inteliģents un gudrs cilvēks! Kur vēl godīgāku atrast. Bet to, kāds velns tajā patiesībā iekšā sēd, pensionāre uzzināja tikai vēlāk – pēc mantojuma norakstīšanas.
Lasot šā nacionālista tviterkontu un tekstus paša izveidotajā blogā, kur viņš rupji apsaukā sirmgalvi, ap dūšu kļūst šķērmi. Man kļūst kauns, ka tādi tipi sevi sauc par nacionālajiem aizstāvjiem, ka tādu sacerējumus publicē Latvijas Nacionālās frontes laikraksts «DDD». «Daiļrunīgo» vārdu krājums sniedzas pāri kalnu galotnēm. Kāda cieņa pret tēvu un māti vai veciem cilvēkiem var būt šādam cilvēkam!
Pensionāres dāsnā sirds tagad ir pilna rūgtuma. Strīdu, kura varēja nemaz nebūt, pēc trim nedēļām izšķirs Augstākā tiesa.
Katrs trieciens cilvēku padara stiprāku, un gribas ticēt, kā tā notiks arī ar Irēnas kundzi, kurai mūža nogalē uzlikts smags pārbaudījums. Kad jezga būs beigusies, no Elejas viņa grib ātrāk aizbraukt – laimi te viņai nav nesusi ne laulība, ne pašas mājas. ◆
