Apritējis gads kopš 3. novembra tautas sapulces Doma laukumā. Kopš Lietussargu revolūcijas. Tas Latvijā bijis negribētu pārmaiņu laiks. Latvija ir krietni mainījusies – bagātākie kļuvuši bagātāki, bet nabagie – nabagāki. «Resnajā» galā stāvošie ir tik tālu, ka «plānajam» pietuvojas tikai ar realitātes šovu, kurā jāizdzīvo ar 22 latiem. Lielajam sabiedrības vairākumam, kas atrodas «plānajā» galā, nav iespēju piedalīties šovā, kas varētu saukties «Izdzīvo ar 2000 latu mēnesī!».Man ir aizdomas, ka tas nāktos grūtāk nekā brašajam kandidātam, kurš mēģināja izdzīvot ar 22 latiem un kuram nācās atteikties no solārija un friziera pakalpojumiem. Jautājums, protams, nav par taupību, bet gan aroganci [augstprātība, uzpūtība – red.] un vērtībām.Tiesībsargs nesen paziņoja, ka sportisti ar īpašām vajadzībām paraolimpiskajās spēlēs un vienkārši sportisti olimpiskajās spēlēs atrodas nesalīdzināmās situācijās. Vai cilvēks, kas ziemā kar produktus laukā pa logu, lai taupītu elektrības rēķinu, ir salīdzināms, piemēram, ar Lemberga vai Kalvīša ģimenēm? Tautas jēdziens tos padara salīdzināmus, bet praktiskā ikdienas dzīve viņus noliek katru savā pasaules malā. Jūrmalgeitas sarunu ierakstos labi atklājas elites praktiskās vērtības. «Tēvzemiešu» priekšsēdis Jānis Straume šajā valodā itin loģiski pārtop par batjku, bet sarunu dalībnieki, par spīti etniskajai izcelsmei un valodai, itin labi integrējušies cits citā ar kopīgu vērtību sistēmu.Šī pati arogance jūtama arī jaunajā attīstības stratēģijā 2030. gadam, kas ir tipiska dzīves veiksminieku stratēģija. Konkurence, radošums un veiksmes sajūta nav peļamas lietas, taču ne mazāk svarīgi, kā mēs tās liekam lietā. Es varu iztēloties profesoru Robertu Ķīli 80 gadu vecumā, lasot lekcijas citiem pensionāriem un priecājoties, ka viņš cilvēkiem vēl ir vajadzīgs. Daudz grūtāk iztēloties galdnieku vai pārdevēju viņu darbavietā tajā pašā vecumā. Man grūti attīstības stratēģijas vērtību sistēmā ielikt bērnus, vecos ļaudis, kā arī rūpes citam par citu, kas konkurētspējīgajā pasaulē kļūst par nastu.Kas attiecas uz «plāno» tautas galu, tad nespēja ietekmēt lēmumu pieņemšanu referendumos dara savu un uzdod lielu jautājumu par leģitīmu veidu ietekmēt politikas procesu. Ielaušanās tajā prasa resursus. Profesionālismu un kompetenci lēmumu pieņemšanā var izmantot tikai tad, ja telpa ir brīva no pazīšanās, elektorāta atbalsta un citiem merkantiliem kritērijiem. Nesen runāju ar studentēm, kuras pēc ģimenes politikas izvērtēšanas gribēja rakstīt atbildīgajām ministrijām vēstuli ar pamatotiem ieteikumiem, kā uzlabot situāciju, jo bērnu kopšanas pabalstu sistēma it kā nevilšus iznākusi ļoti izdevīga labāk situētajām ģimenēm. Diskusiju pārtrauca viedoklis, ka nav vērts tērēt laiku, jo Labklājības ministrija jau definējusi savas prioritātes – invalīdi un pensionāri –, tāpēc bērni tagad nebūšot aktuāli. Palika sajūta, ka mans mēģinājums pārliecināt par pretējo iznāca gaužām neveikls, jo šo praktisko vērtību kontekstā mani argumenti vienkārši neiederējās.Tautas sapulce pagājušā gada drēgnajā novembra dienā daudzējādā ziņā bija nostalģiska ar mēģinājumu salīmēt kopā to, kas iziris. Tomēr pa gadu plaisa kļuvusi dziļāka. Turpmāk tautas iztēle būs ļoti svarīga, jo tā mums ļaus izlikties, ka plaisas un dažādu interešu vienkārši nav. Atstumjot lielu daļu cilvēku aiz lēmumu pieņemšanas iespējas vai vismaz aiz iespējas kļūt par vērā ņemamu politikas mērķa grupu, politika kļūst vieglāka un lētāka. Turklāt bieži tam pamatā ir nevis aprēķins, bet intuitīva politikas salāgošana ar noteiktām šķiriskām interesēm.Tauta politikā ietvers vairāk cilvēku, ja mēs mainīsim interešu skatu punktu. Jānāk lielākam satricinājumam, lai cilvēki vēlreiz izietu ielās. Ar katru nākamo neveiksmīgo reizi pacietības slieksnis augs.Saīsināti no www.politika.lv
