Tiklīdz uzlīst tāds bagātīgāks lietus, uz Baložu kapiem tikt ir vesela problēma. Viņpus Svētes tiltam viss ceļa pagrieziens uz kapličas pusi ir pārvērties par netīra ūdens dīķi.
Tiklīdz uzlīst tāds bagātīgāks lietus, uz Baložu kapiem tikt ir vesela problēma. Viņpus Svētes tiltam viss ceļa pagrieziens uz kapličas pusi ir pārvērties par netīra ūdens dīķi. Kājāmgājēji mēģina kaut kā izlaipot pa akmeņiem ietves malā, pa zālīti, bet dažs vienkārši ņem kurpes rokā un brien. Tak ne jau tā vien bēda. Pa to pašu ceļu uz kapiem un aiz tiem kupli sazaļojušajiem privātajiem dārziņiem traucas automašīnas. Kam sava braucamā žēl un piemīt arī iejūtība pret līdzcilvēkiem, tas tumšpelēko dīķi pārvar lēnītēm. Bet ir arī tādi, kam svarīgāks par visu ir ātrums. Un tad – lai nedod Dievs būt tuvumā.
Veiklākie kājāmgājēji vēl paspēj noskriet drošā attālumā, bet omes ar mazbērniem tā arī paliek izbrīnā stāvam – no galvas līdz kājām apšļākti. Un tā lietus dienu no lietus dienas, gadu no gada. Līdz kādā pēcpusdienā bija uzradies onkulis ar lāpstu rokās. Rāmā tempā viņš raka velēniņu viņā pusē milzīgajai lāmai. Raka, raka, līdz izveidojās padziļš grāvītis, un netīrais ūdens pazuda kā nebijis. Nu vairs tikai mitrais asfalts vēl atgādināja – šorīt te drusciņ uzlija…
Paldies sirmajam onkulim!
