Šodien Jānis Zihmanis, kā parasti, paņems ziedus un, pieminot izsūtījumā pārdzīvoto, aizies uz to vietu pie Bauskas ielas, kur 1949. gada 25. un 26. martā stāvēja aizrestotie vagoni ar izsūtījumam nolemtajiem Jelgavas un apkārtnes iedzīvotajiem.
Šodien, 25. martā, Jānis Zihmanis, kā parasti, paņems ziedus un, pieminot izsūtījumā pārdzīvoto, aizies uz to vietu pie Bauskas ielas, kur 1949. gada 25. un 26. martā stāvēja aizrestotie vagoni ar izsūtījumam nolemtajiem Jelgavas un apkārtnes iedzīvotajiem.
1949. gada pavasarī viņš bija deviņpadsmit gadu vecs jauneklis, Jelgavas 1. vidusskolas 12. klases skolnieks. Tēvs, arī Jānis Zihmanis, kuram Auru pagastā piederēja 90 hektāru liela saimniecība, pēc jauno varas kalpu uzskatiem skaitījās budzis. Taču tie trīs vīri, kas 25. marta rītā ap pulksten 7.30 klauvēja pie Zihmaņu durvīm, pirmām kārtām bija meklējuši nevis tēvu, bet dēlu. Jānim liekas, ka “vainojama” viņa brīvā valoda. Reiz, kad vecāko klašu jauniešiem tika rīkotas filosofiskas pārrunas par sabiedrības attīstību, literatūru, Jānis teicis: “Kā māca dialektiskais materiālisms, neviena sabiedriskā iekārta nav pilnīga. Tātad arī sociālisms nav pilnīgs. Ar laiku tas kļūs regresīvs. Un tad nāks komunisms.” Jā, tik tālu viss bija atbilstoši tolaik uzspiestajām ideoloģiskajām dogmām. Taču Jānis savu domu turpināja un retoriski jautāja: “Bet kas notiks pēc vēl ilgāka laika, kad arī komunisms kļūs par regresīvu sabiedrības attīstības traucēkli?” Sapulcē iestājās klusums. Vai nu viens no diviem klases komjauniešiem, kas staigāja pa skolu ar mazkalibra revolveri kabatā, vai kāds cits no toreizējās sapulces dalībniekiem, Jāni droši vien nodevis.
Naktī no 24. uz 25 . martu puisis kopēja fotogrāfijas. 25. marts bija piektdiena. Sestdien puisim vajadzēja doties uz sarīkojumu Rīgas Medicīnas skolā, kur arī bija domāts kopētās bildes pārdot. Tiesa, māsas vīrs Ēriks, pēc profesijas dzelzceļnieks, jau dienu iepriekš teicis, ka Jelgavas stacijā uz kāda sliežu ceļa stāv sastāvs ar restotiem vagoniem, taču viņš to īpaši nebija ņēmis vērā. Tēvs gan šajās dienās slēpās pie radiem Rīgā, bet Jānim ar māti it kā nekas nedraudēja. Patiesība izrādījās citāda.
Čekisti, no kuriem viens runāja latviski, lika stundas laikā savākt mantas. Mātei un dēlam pateica, ka abus uz laiku nometinās citā vietā, bet apcietinājumā viņi nebūs un varēs brīvi staigāt pa ciemu. Taču, kad 6. aprīlī ešelons nonāca Omskā, visi uzzināja, ka Sibīrijā nāksies pavadīt visu atlikušo mūžu. Tā, kā atzīst Jānis, bija pati skumjākā diena.
Gan vagonā, gan nometinājuma kolhozā Slavjankas ciemā Zihmaņi bija kopā ar 1. vidusskolas skolotāja un zinātnieka Pētera Gustava ģimeni. P.Gustavs bija liela autoritāte Jānim Zihmanim. Viņš pat domājis studēt ķīmiju. Sibīrijā skolotāja darbu strādāt neatļāva. Kolhozā tāpat kā citi izsūtītie viņš tika norīkots par traktora piekabinātāju. Piecdesmit deviņus gadus vecais inteliģents nebija radis darīt šādu darbu. Uz lauka notika nelaimes gadījums. Traktoram piekabinātā agregāta disks smagi traumēja skolotāja krūtis. Tā paša 1949. gada 26. septembrī viņš nomira. Jānis atsūtīja bēru aprakstu un fotogrāfiju savam klasesbiedram, vēlākajam Latvijas baptistu bīskapam Jānim Eisānam. Viņš nebaidījās sarakstīties ar bijušo klasesbiedru. Jāpiebilst, ka 1949. gada 25. martā bija izsūtīta visa Gustavu ģimene: vīrs sieva, dēls, meita. Līdzi aizbrauca arī vedekla, kas tolaik jau gaidīja pirmdzimto. Līdzīgi pēc dēla un sievas izsūtīšanas ģimenes apvienošanas nolūkā čekistiem labprātīgi bija pieteicies Jāņa tēvs. Viņu gan nosūtīja uz citu ciemu, apmēram trīssimt kilometru atstatu.
1950. gadā Jānim Zihmanim radās izdevība pārcelties uz rajona centru Novovaršavku. Tur vajadzēja elektriķi. Tādā amatā Jānis nebija strādājis, taču jauns vīrietis, turklāt ar divpadsmit klašu izglītību, tālajā Sibīrijas stepes ciemā bija retums. Jāpiebilst, ka daudzi ciema vīri bija krituši karā, citi atnākuši sakropļoti. Galvenais darbaspēks atlika sievas – gan izsūtītās, gan vietējās. Uz Novovaršavku Jānis pārcēlās kopā ar dzīvesdraugu Anastasiju, arī jelgavnieci, ar kuru viņi uz Sibīriju tika atvesti vienā vagonā. Anastasija bija feldšere un vecmāte, arī ļoti nepieciešams speciālists. Tā viņi dabūja dzīvokli. Tas bija ļoti svarīgi tādēļ, ka 1952. gadā abiem piedzima meitiņa Kira. Jānis gan iedomājies, ka pasaulē nāks dēls, viņš tad piektajā paaudzē būtu Jānis.
Elektriķa darbs nebija viegls, tomēr labāks nekā kolhozniekiem, kas strādāja no saules līdz saulei. Novovaršavkas ciems auga. Tika uzbūvēta pirmā divstāvu celtne, un nu vajadzēja ūdenstorni. Savulaik skolotājs Gustavs bija licis Jānim zīmēt un rasēt uzskates līdzekļus, tagad šī prasme lieti noderēja, lai nokopētu ūdenstorņa projektu. “Bet vai tu uzcelt to torni varētu?” ciema priekšnieks kādu dienu jautāja Jānim. “Ja meistars būtu, tad varētu,” brīdi padomājis, viņš atbildēja. Kādā apkārtnes ieslodzījuma vietā starp sodītajiem izdevās atrast celtniecības darbu vadītāju, un darbs sāka veikties. Ar Novovaršavkas ūdenstorņa būvēšanu Jānis sāka apgūt profesiju, kurā turpināja izglītoties un strādāt pēc atgriešanās Latvijā 1957. gadā un kurā kā būvuzraugs un tāmētājs darbojas vēl šodien.
Par izsūtījumā pārdzīvoto jāpiemin, ka 1955. gadā Jānis pēc sešiem gadiem satika tēvu. Tos trīssimt kilometrus līdz tēva nometinājuma vietai viņš kopā ar skolotāja Gustava dēlu Pēteri aizbrauca ar motociklu. Tika runāts par ģimenes apvienošanu Sibīrijā, tomēr tā pēc pāris gadiem īstenojās Latvijā.
Atbraucis uz Jelgavu, Jānis iestājās darbā celtniecībā. Tā bija iespējams dabūt dzīvokli. Te piepeši 27 gadus veco ģimenes galvu izsauca uz kara komisariātu. Izrādās, viņš bija pakļauts karadienestam, kaut arī atradies izsūtījumā. Medicīnisko komisiju vadīja agrākā klasesbiedra Andra tēvs dakteris Ringolds Čakste, Latvijas pirmā prezidenta dēls. “Pietupties, piecelties! Pietupties, piecelties!” ārsts komandēja jauniesaucamo. R.Čakstes secinājums bija: “Tam puisim jāiet ārstēties uz slimnīcu.” Pirmajā brīdī tas Jānim likās pagalam nesaprotami. Kā veselu cilvēku var likt slimnīcā! Apskaidrība nāca drusku vēlāk – tā dakteris izpestījis Jāni no trīs gadu obligātā dienesta padomju armijā. Un viņam radās “brīvs laiks” neklātienē ātri beigt celtniecības tehnikumu un iestāties Rīgas Politehniskajā institūtā.
Rūpēs un darbos laiks aizgājis ātri. Jau patstāvīgu dzīvi sākuši Jāņa Zihmaņa mazbērni. Diemžēl nācies pavadīt mūžībā dzīvesdraugu Anastasiju. Vecumdienās Jānis Zihmanis, pārdomājot dzīvi, saka:
“Izglītība, darbs un izsūtījums – tās ir trīs lietas, kas mani veidojušas kā personību. Izsūtījums bija skarba skola, bet arī tā daudz ko iemācīja.”
Par mūsdienu Latviju viņš teic, ka vēlētos no jaunajiem vairāk iniciatīvas.
