Šis gads tāpat kā katrs nākamais ienesīs arvien lielāku dažādību ES (un nākamās Šengenas līguma) dalībvalsts Latvijas iedzīvotāju etniskajā sastāvā – vienalga, vai tas kādam patīk vai ne.
Šis gads tāpat kā katrs nākamais ienesīs arvien lielāku dažādību ES (un nākamās Šengenas līguma) dalībvalsts Latvijas iedzīvotāju etniskajā sastāvā – vienalga, vai tas kādam patīk vai ne. Labākais veids, kā tam sagatavoties, ir censties iepazīt un izprast citus (mums pagaidām vēl šķietami eksotisku tautību) ļaudis, to, kā viņu atšķirīgums mūs var darīt nevis nabagākus, bet bagātākus. Iecietības pamatā ir informētība. Savukārt pēdējās būtiska daļa ir iepazīstināšana ar kultūras mantojumu. Tā savu misiju formulē libānietis Hosams Abu Meri, viens no vairāk nekā simta Latvijā mītošajiem arābiem. Pagājušā gada nogalē viņa vadītais Arābu kultūras centrs (AKC) ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta atbalstu organizēja savā pāris gadu pastāvēšanas vēsturē lielāko sarīkojumu sēriju “Mīti un patiesība par arābu pasauli”, kas decembra sākumā noslēdzās ar viesošanos Jelgavā.
“Galvenais secinājums ir tāds, ka Latvijā trūkst informācijas. Ne tikai par arābiem un islamu, bet arī par ģeogrāfiju. Bija interesanti uzzināt, ka cilvēki domā – arābu pasaulē ir arī Turcija un Irāna. Otrs – ka ļaudis nenošķir islama un arābu pasaules. Pēc reliģiskās piederības arābus var sadalīt trīs lielās grupās. Visvairāk, protams, ir musulmaņu, taču daudz arī kristiešu un jūdaistu. Libānā, piemēram, kristiešu ir apmēram puse iedzīvotāju. Pasaulē ir gandrīz 280 miljoni arābu, un vairāk nekā 600 miljoni cilvēku runā arābu valodā – septītajā izplatītākajā. Tā ir ietekmīga pasaules daļa, kas daudz devusi medicīnas, astronomijas un citu zinātņu attīstībā. Islams radās vairāk nekā 600 gadu pēc Kristus, un arābu kultūra nav katrā ziņā saistīta tikai ar islamiskajām tradīcijām, jo ir daudz senāka,” pēc AKC vadītāja atzinuma, rezultāti liecina, ka līdzīgi sarīkojumi jāorganizē vēl, ieteicams, plašāki, pievēršot uzmanību elementāru faktu skaidrošanai.
Nenoliegsim – vēl nabadzīgākas ir, piemēram, daudzu mums ģeogrāfiski tuvākās ārzemēs mītošu rietumieku zināšanas par Latviju. Bet tas nemazina atzinuma nozīmīgumu: neiecietības risku vairo informācijas trūkums un otrādi – augot iespējām citādo iepazīt un saprast, bailes un neuzticība mazinās.
AKC sarīkojumi, kuros katrs varēja paust savas domas un uzdot jautājumus, apliecināja – vidusmēra latvietī dīvainā grūti atšķetināmā mudžeklī savijušies priekšstati par arābu dzīves baudītāju no “Tūkstoš un vienas nakts pasakām” un mūsdienu teroristu. Bet pavisam maz – lai neteiktu nemaz – vietas atlicis cilvēkam, par ko neraksta pasakās un ko nerāda televīzijas ziņās no “karstajiem punktiem”, bet kas – ticiet vai ne – būtiski neatšķiras no tā, kāds priekšstats mums ir pašiem par sevi. Varbūt skan naivi, pat banāli, bet liela nozīme tajā ir personīgam kontaktam – satikt, sarunāties ar “dzīvu arābu” un saprast, ka viņš ir tāds pats cilvēks kā mēs – tikt vaļā no kādas tautas demonizēšanas kārdinājuma. Hosams Abu Meri to saka nopietni. Un tikpat nopietni atzīst: ir gandarīts – zālēs, kur viesojās sarīkojums, nebija neviena, kas uz jautājumu “Vai arābi ir slikti?” atbildētu apstiprinoši. Vismaz atklāti.
Visās sabiedrībās ir gan ekstrēmisti, gan darbīgi un likumpaklausīgi locekļi, kam ticība ir tikai viņu personīgā lieta un kas necenšas to padarīt par kārtību, ko uzspiest citiem. Par ekstrēmistisku slieksmi uz pretējo, Hosamaprāt, visatpazīstamāk liecina vēlme norobežoties, sazināties tikai ar savas ticības, tautības vai politiskās pārliecības cilvēkiem, veidot savu noslēgtu sabiedrību. Un no citādo neatzīšanas nekad nav tālu līdz darbībai, kas vērsta uz savas kārtības uzspiešanu šiem citiem. Pēc Hosama Abu Meri pārliecības, aiz patētisku saukļu vārdā izcīnītiem “kariem” parasti slēpjas sausi izsvērti ekonomiski, politiski plāni vai vienkārši varaskāre.
Sarīkojumos, kas novembrī un decembrī ritēja piecās Latvijas pilsētās, atbildot uz jautājumiem, ar vienkāršiem piemēriem mūsu sarunbiedrs centās padarīt saprotamāku gan islama un arābu pasaules nošķīrumu (pieminot islama “saspīlētās” attiecības ar daudz senāku arābu kultūras daļu vēderdejām), gan arī mēģinot skaidrot Korānā pausto normu rašanos vēsturiskajā kontekstā, kur liela nozīme varētu būt bijusi ne vien ētiskiem, bet arī gluži sadzīviskiem apsvērumiem. Piemēram tam, ka Muhameda dzīves laikā cūkgaļas lietošana uzturā (dzīvnieku turēšanas antisanitāro apstākļu dēļ) bija drauds veselībai. Vai tam, ka ar alkohola aizliegumu domāts pasargāt tos, kas nespēj ievērot mērenību. Savukārt daudzsievība, kas islama pirmsākumos, iespējams, bija pielīdzināma savdabīgai “dzimstības veicināšanas atbalsta programmai”, vienmēr ietvērusi arī nopietnu ētisku prasību: “Tu vari precēties, piemēram, ar četrām sievām, ja esi gatavs ne tikai savu mantu, bet arī pats sevi pilnīgi visu – savu mīlestību, laiku, uzmanību, priekus, bēdas, skūpstus, mierinājuma vārdus – sadalīt četrās pilnīgi vienādās daļās. Četrās pilnīgi vienādās – vai tas maz iespējams? Tāpēc, ja neesi pārliecināts, ka to spēj, labāk preci tikai vienu. Līdzīgi kā, ja es jūsu priekšā noliktu četrus šķīvjus plova un jūs varētu ēst visu, taču, ja jūtat, ka tik daudz nevarēsiet, neņemsiet taču pa druskai no viena, otra, trešā, bet izēdīsiet vienu,” ar šādu līdzību Hosams Abu Meri skaidro musulmaņu laulības institūta izpratni. Latvijā viņš dzīvo kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad ieradās Rīgā studēt medicīnu un kopā ar mums visiem pieredzēja tikko neatkarību atguvušas valsts pārmaiņas. Viņš atzīst, ka ārsta dzīve Libānā un Latvijā nav salīdzināmas. Bet lietas, kas likušas izšķirties par palikšanu, izrādījušās būtiskākas nekā tas, ka atšķirībā no Hosama Abu Meri dzimtenes ārstam Latvijā (lai, viņa vārdiem, nodrošinātu ne pārticīgu dzīvi, bet iztikšanu) jāstrādā daudzkārt vairāk. Svarīgāko apsvērumu saraksta galvgalī ir Latvijā izveidotā ģimene.
