«Es jau pati tāda, kam patīk visi tie solāriji, manikīri, pedikīri, frizētavas. Dažkārt pat trīs reizes nedēļā tādēļ braucu uz Jelgavu!» sievišķīgi bilst Inese Levdanska.
“Es jau pati tāda, kam patīk visi tie solāriji, manikīri, pedikīri, frizētavas. Dažkārt pat trīs reizes nedēļā tādēļ braucu uz Jelgavu!” sievišķīgi bilst Inese Levdanska. “Kādu vakaru aizgāju gulēt un no rīta sapratu, ka man Elejā būs pašai savs skaistumkopšanas salons,” un teju gads apritējis, kopš vietējās dāmas sevi var palutināt tuvāk dzīvesvietai.
Inese dzīvi uztver apbrīnojami viegli, taču visu dara mērķtiecīgi un pamatīgi. Savulaik ģimene trīs mēnešus pārtikusi tikai no kartupeļiem un marinētiem gurķiem, lai iegādātos savu pirmo transporta līdzekli – “Javu”. Un tas, ka viņa, kas dievina pilsētu, ieprecējās lauku pagastiņā, nav aplauzis sapņiem spārnus. Gluži pretēji – visi, kam lemts rāpot, paejiet malā no skrejceļa!
No vienas letes pie citas
I.Levdanska pēc profesijas ir pārdevēja, un ilgu laiku pavadījusi otrpus letei. Pirms kādiem gadiem desmit viņai piederēja kafejnīca Elejas centrā, taču tad nopirkusi agrākā veikala telpas daudzdzīvokļu namā Bauskas šosejas malā un ēstuvi pārcēlusi uz turieni. “Kādu laiku tas bija izdevīgi, taču vēlāk virtuve pārtapa par noliktavu, bet bāra leti nomainīja veikala,” Inese stāsta, ka tādējādi kļuva par pārtikas veikala īpašnieci.
“Tad sapratu, ka cilvēkiem pārtikas veikals nav vajadzīgs – pagastā tādu bija vienpadsmit! Turklāt klīda runas, ka atklās arī tirdzniecības centru. Man vajadzēja izdomāt kaut ko pavisam atšķirīgu. Tad es domāju, domāju, domāju un vīram pēkšņi saku – taisām trenažieru zāli! Viņš mani “novelk uz zemes” stāstot, ka tas neatmaksāsies, nebūs pieprasījuma. Citu dienu vīram saku – pirti te tādu labu vajag! Bet šis atkal mani “atvēsina” – telpas nav pirtij piemērotas,” viņa atceras, ka veikalu likvidējusi un pēkšņi iedomājusies – frizētava Elejā ir, bet salona nav – un ķērusies pie rēķināšanas.
“Man sanāca, ka ieguldītais atpakaļ atnāks pēc trijiem gadiem, un es riskēju. Laikam biju nogurusi no pārdevējas darba un gribējās sevi palutināt,” viņa atklāj, ka salons nav izveidots, lai nopelnītu daudz naudas – to Elejā nemaz nevar izdarīt –, bet gan, lai sagādātu prieku sev un citiem.
Klientu loks aug
Pirms gada agrākās noliktavas telpas tika izremontētas un kļuva par skaistumkopšanas salona mājvietu, bet pārtikas veikalā atkal “iedzīvojās” kafejnīca. Kredīts paņemts vien, lai varētu iegādāties solāriju, pārējais tapis pamazām par pašas nopelnīto. “Daudzi šaubījās, vai spēšu atpelnīt. Pat vīrs neticīgi pajautāja, kas uz to solāriju ies, izņemot mani,” taču tieši tas izrādījies pieprasītākais no visiem pakalpojumiem. Turklāt saimniece rūpējas, lai lampas savlaicīgi tiktu nomainītas. “Man pašai nepatīk vecas lampas solārijā. Tad jau labāk neko nenopelnīšu…”
Inese atceras, ka salona atklāšanas diena bija tāda… patukša. Kaut arī visi bija informēti par lielo notikumu, atnāca vien pāris paziņu un draugi. “Tad gan man kļuva skumji,” viņa kļūst mazliet domīga, bet drīz atkal acīs iedzirkstī dzīvesprieks un apņēmība: “Bet tad pamazām, pamazām, un nu esam ieguvuši pastāvīgos klientus – sievietes, kurām patīk būt sievietēm,” Inese vērtē, ka aizvien vairāk kundzes gados atļaujas sevi palutināt – uzdāvināt solārija apmeklējumu, jaunu manikīru vai matu sakārtojumu. Turklāt meistari uz Eleju brauc no Jelgavas – agrāk katru dienu, bet tagad – atkarībā no pieraksta. Nagu meistare strādājusi gandrīz līdz pusnaktij, lai tikai klientes nebūtu vīlušās.
“Ja vajag, piemēram, tikai nokrāsot matus, to varu izdarīt es. Arī sejas maskas klāju pati,” saimniece teic, ka viss, ko salonā piedāvā, izmēģināts uz savas un draudzeņu ādas un uzzināts pašas spēkiem. “Sākumā nezināju, kā meistarēm aprēķināt atalgojumu – negribējās viņām samaksāt par maz, sevi apšmaukt arī ne. Staigāju pa Jelgavas saloniem un runāju ar darbiniekiem. Tagad to māku. Agrāk man nebija ne jausmas par profesionālās kosmētikas firmām. Sēdēju un šķirstīju katalogus, atzīmēju atbilstošākās, un tagad salonā strādājam ar trīs firmu produktiem,” Inese pārliecināta, ka visu var apgūt, ja vien ir vēlēšanās strādāt.
Lielākais atbalsts ir ģimene
Ar vīru Aleksandru kopā nodzīvoti teju 22 gadi. “Man patīk pilsēta, bet vīram – lauki, un tur es neko nevaru izdarīt. Man vajag būt kustībā, bet viņš, liekas, visu laiku varētu atpūsties. Mēs viens otru papildinām,” Inese paslavē un stāsta, ka viņas vainas dēļ tagad abiem ir atšķirīgi uzvārdi: “Vīrs ir Ļevdanskis, es – Levdanska. Nejauši “uztaisījos” bez mīkstinājuma zīmes! Kad mainīšu pasi, atkal būšu ar Ļ,” smejas īpašniece.
Lielākais viņas palīgs ir meita Anna, kura labprāt aizvieto mammu. “Jau no mazotnes mācīju, ka par savu izskatu jārūpējas, un tagad viņa ir mana salona staigājošā reklāma,” joko Inese. Mammas uzņēmuma pakalpojumus, īpaši solāriju un frizētavu, labprāt izmanto arī dēls Arnolds. “Es lepojos ar savu mammu un to, ko viņa dara. Daudzi teic, ka salons ir labs, un man arī tā liekas,” viņš paslavē Inesi.
Labus vārdus salona īpašniece velta arī savām trim darbiniecēm. “Es ļoti pieķeros cilvēkiem, tādēļ viņas negribu mainīt. Mēs esam kā ģimene,” viņa saka. Arī katrs klients salonā mīļi gaidīts, jo Inesei ir svarīgi, lai visi justos labi un apmierināti.
Mērķis jāsasniedz godīgā ceļā
Inese prāto, ka pēc pāris gadiem skaistumkopšanas salonā varētu atklāt masāžas kabinetu, iegādāties arī otru solāriju, bet visam savs laiks. Savukārt pie kafejnīcas viņa gribētu uzbūvēt nojumi, lai vasarā tās viesi varētu pasēdēt, kādu šašliku izcept vai alu iedzert.
Uz jautājumu, kāda ir viņas veiksmes formula, Inese domīgi novelk: “Es nezinu veiksmes formulu,” un turpina: “Vajag gribēt dzīvē ko sasniegt. Ja ļoti vēlas, to noteikti iegūst, taču tas jādara godīgi, nepārkāpjot cilvēciskās vērtības, nenodot otru.”
Kaut arī pirmajā salona pastāvēšanas gadā ne viss veicies tik raiti, cik gribētos, Inese nenokar degunu. “Mana vīra ģimenē ir septiņi bērni, un viņi dzīvo Elejā. Katram ir vīrs vai sieva un pa vienam diviem bērniem. Varat iedomāties?! Ja mēs te visi nākam, no tā vien var salonu uzturēt!” smaida veiksminiece.
