Vakar, tieši savā 72. dzimšanas dienā zemes klēpī tika guldīts Jelgavā augušais dramaturgs, rakstnieks, režisors un aktieris Ārijs Geikins.
Vakar, tieši savā 72. dzimšanas dienā zemes klēpī tika guldīts Jelgavā augušais dramaturgs, rakstnieks, režisors un aktieris Ārijs Geikins. Darbojoties amatierteātru festivāla “Rīga spēlē teātri 2008” 10. februāra vakarā viņš vienkārši, pieceļoties no galdiņa Rīgas Mazajā Ģildē, smagi nokrita, un viss. “Paldies Dievam, sirds vairs ikdienā netrīc no tā, lai es tikai “neizveltos” no kultūras aprites. Bailēs no tā, ko par mani domās, rakstīs. Arī bailēs no nāves,” tā Ā.Geikins par pievēršanos kristīgajai ticībai rakstīja savā beidzamajā grāmatā “Otrajā realitātē”, kuras atvēršanas svētki pērn bija Jelgavas Latviešu biedrībā.
“Āris nepārprotami bija personība ar savu stāju, domāšanu, plašām interesēm. Mēs dzīvojām pretējās mājās Tērvetes ielā, biju pazīstams ar viņa māti skolotāju Irēni Geikinu, ko Āris ļoti mīlēja. Ciešāki kontakti mums veidojās padomju laikā, kad teātris bija viena no nedaudzajām nacionālajām pulcēšanās vietām. Āris tagad aizgājis savā “Pirmajā realitātē”, par ko, protams, skumstam,” saka Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Paulis Rēvelis.
Gaitis Grūtups
__________
Pirms gadiem trīsdesmit man kā Ekonomikas fakultātes studentam iznāca sasaistīties ar LVU Drāmas ansambli, kas drīz vien pārtapa par zināmās aprindās arī tagad augsti kotēto Latvijas Universitātes Studentu teātri. Tieši Režisora Geikina laikos (tieši tā mēs viņu dēvējām – saskarsmē par Režisoru, aizkulisēs par Geikinu, nekad nesaucām vārdā, un arī iesaukas viņam nelipa klāt) ierindas pašdarbības kolektīvs kļuva par, vismaz pašiem tā šķita, progresīvu un vērā ņemamu vienību. Nelielajā Ķīmijas fakultātes zālītē, kur teātris darbojas vēl pašlaik, Jāņa Jurkāna (ne politiķa) “Dzērvīti”, “Pulksteni ar dzeguzi” vai universitātes autoru dzejas “hepeningu” nāca skatīties arī rūdīti teatrāļi. Taču visspilgtāk atmiņā palicis mēģinājumu process. Katra izrāde tapa ilgi un pamatīgi. Geikina stilā nebija ko rādīt priekšā vai stingri noteikt, kas un kurā brīdī jādara, kaut rezultātu droši vien tā varētu sasniegt ātrāk. “Mēs nespēlēsim kā pašdarbnieki, katram pašam loma jāizdzīvo, jāizprot un jāizjūt,” savu nievājošo attieksmi pret pašdarbnieciskiem iestudējumiem neslēpa cilvēks, kura mūža lielākais piepildījums, šķiet, bija tieši amatieru teātru vadīšana. Drāmas un dzīves situāciju analīze un pārrunas, kur līdzvērtīgi partneri bija gan režisors, gan studentiņi, deva daudz. Profesionāli aktieri no mums (varbūt ar ļoti retiem izņēmumiem) neiznāca, bet dažs labs ierēdnis, operdziedonis, augstskolas rektors vai gluži vienkārši domājošs cilvēks gan.
Pazīstamākā – veikalnieka Āboltiņa loma Rīgas kinostudijas mākslas filmā “Ilgais ceļš kāpās”.
Uldis Veilands
***
Ārijs Geikins
Darbojies režijā Latvijas Universitātes Studentu teātrī, Liepājas teātrī, Valmieras Drāmas teātrī, Nacionālajā teātrī, Valsts jaunatnes teātrī, Dailes teātrī, Nomales teātrī “Armatūra”, Ņujorkas latviešu teātrī ASV.
Iznākuši romāni “Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo”, “Riharda Buša pirmā sezona”, “Slepkavība Saulstariņos”, lugu krājumi “Rēgi miglā” un “Ogles sirds” un vairāki citi literāri darbi.
Filmējies vairākās filmās. Pazīstamākā – veikalnieka Āboltiņa loma Rīgas kinostudijas mākslas filmā “Ilgais ceļš kāpās”.
