Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11. un 14. maija numurā.
(Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11. un 14. maija numurā.)
«Lai tikai viņš ir pie vietas. Un man – miers. Man bail, ka kaut kas var noiet greizi, viņš var kaut ko sastrādāt vēl, un tad – cietums. Neatgriezeniski… Nupat no gandrīz četrus gadus ilgā cietuma atgriezies Italo bērnības draugs. Mēs nejauši satikāmies uz ceļa un mazliet parunājāmies. Vēl šobrīd atceros to veltīguma izjūtu, kāda man radās, ar viņu runājot. Mēs ne tikai skatījāmies viens otram garām. Mēs arī runājām garām. Gluži vienkārši – aiz pieklājības. Kādu nu mēs katrs to iedomājamies. Ārēji viņš ir stipri mainījies, taču neticu, ka viņš spēs noturēties pie godīgas dzīves. Pati jūtu, cik nejauki ir neticēt. Pat svešam. Kur nu vēl – savam dēlam.
Vakar skatījos uz lejas māju jauno saimnieku dēlu. Puikam ir gadu divpadsmit. Ja būtu iespējams apmainīt, es darītu to grēku… Bet vai lielākais grēks nav – tā domāt?! Neviens nesaka, ka tas puika nekad nekļūdīsies, ka viņu negaidīs bēdas un neveiksmes, taču pret savējo stāv pretī tāds neaprakstāms, vārdos nenosaucams un nepārvarams svešums! Un tā neiespējamības izjūta, kāda bija jaunībā, domājot par Vari – cilvēku, kuru mīlēju: klusi, slepeni, nevienam – pat viņam pašam – nezinot…
Viņš bija un palika tāls, svešs cilvēks, jo es tā gribēju… Likteņa elpa mani ikreiz kā knisli atpūta atpakaļ, kad negribēju piekrist iekšējai sajūtai. Taču šī sirdssajūta nemelo. Diemžēl. Ja es kam ticu, tad tā ir vienīgā vērtība, šī… (Ak, šie ar zīmuli skrīpātie burti! Atkal neko nevarēja salasīt). Tik nedroša, tik neizprotama. Nereāla. Liekas, nav ceļa, nav nekādu iespēju piepildīties tam, ko nojausma čukst, bet – iet laiks, atrodas taciņa, atrodas ceļvedis. Un tu, iedams uz zināmu pusi, nokļūsti nezināmajā. Sakarības parādās nesaistītajā. Šī priekšsajūta ir kā izlasīti izraksti no grāmatas dažādām lappusēm, kuras saturu es nezinu. TIKAI VISS MŪŽS KOPUMĀ PARĀDA LIELĀ ROMĀNA – DZĪVES – SAISTĪJUMU VIENĀ LIETĀ AR KĀDU CITU, TAVU VIETU CITU CILVĒKU LIKTEŅOS. Ja ir vāja atmiņa, tad vienkārši nodzīvo savu mūžu, bet, ja sakarības paliek iezīmētas kā ceļa rādītāji, tad pats vari izbīties no sakritībām. Sastopot sava bērna nākamo tēvu, es it kā zināju, ka viņš būs mans vīrs, bet vienlaikus arī jutu, ka nekā paliekoša un kopīga mums nav un nebūs.., izņemot Italo…
Mēģināju šo priekšsajūtu aizgainīt, ar prāta apsvērumiem apslāpēt, kad precējos. Taču tas tik ātri atklājās, tik nepielūdzami piepildījās, ka par vienīgo labo un pareizo darbu atzinu atdot viņam brīvību. Viņš, acīmredzot, bija cerējis uz māju, uz naudu (divas vientuļas sievietes – māte un meita – kas visu laiku grūti strādā, sevi nelutina, noteikti tikai krāj un krāj naudu… Tā jau daudzi domāja…) Bet – ko nabags nabagam var dot? Naudas man nebija, un viņš vīlies aizgāja.
Liekas, es nekad nevienā neesmu bijusi tik iemīlējusies, lai mīlestības vārdā atdotu visu, kas man pieder. Ja zinu algu nopelnītu, es to samaksāju godprātīgi. Ja jūtu, ka vajadzīga dāvana, es to dāvinu. Bet tā, kā to «īstas» sievietes dara – par mīļākā mīlēšanu atdot visu, kas tai acumirklī pieder, – to es nespēju. Varbūt – tik ļoti nemīlu? Nezinu, kas ir tas, kas man neļauj nevienam sevi apsolīt. Tā ir kā Dieva izredzēto pašapziņa, ka viņi sūtīti dzīvē ar ticības izplatīšanas uzdevumu. Un – tikai ar to, visam pārējam nav nekādas nozīmes.
Es savu uzdevumu nezinu, vēl arvien nezinu, jo visi tie iecerētie darbi, kuros sevi izteikt, izrādījušies man neatbilstoši un nepaveicami. Pēdējais – šī rakstīšana… Taču te šī priekšsajūta apraujas… Varbūt varu ticēt, drīkstu noticēt, ka tas ir mans dzīves uzdevums? Gluži tāds pats kā slaukt savu govi un nodot savāktuvē pienu…
Cita daudz spēcīgāka izjūta apgalvo, ka man jāsaprot cilvēki, jāizprot viņu rīcība, domas, attiecības. Es to esmu gribējusi un tur nesajūtu nekādu iekšējo aizliegumu. Cilvēku izzināšanā drīkstu iet līdz galam. Man nav ļaunprātīgu nodomu atklāto izmantot savā labā.
TO, KO NEESMU IZPRATUSI, ESMU RADĪJUSI SAVĀ IZTĒLĒ… Vai tas ir pareizi? Varbūt tomēr vajadzēja censties izprast? Lai gan – ir lietas, pie kurām nekāda cenšanās nepalīdz.
Zem kājām mums vienmēr ir zeme. Zemē ir akmeņi, kalnos ir akmeņi. Bet… akmeņi ir arī brīnišķīgi kristāli, vērtības. Tā tas ir arī ar jūtām. Visapkārt tās ir ļoti dažādas – pozitīvas un negatīvas attieksmes… Gluži tāpat kā šie dārgie kalnu kristāli – reti, skaisti un dārgi – ir arī attiecības. Reti sastopamās attiecības, ko kopj, nepazaudē, kurās gaisma nezūd. To esmu atklājusi. Tāpat kā zemiskuma dziļumu, primitīvu vienkāršību, pliekanu labestību, kas nomāc kā rudens migla. Un es jūtu šo svešatni, drēgnumu un neapdzīvojamību citu dvēselēs, lai kā arī negribētos, ka tāda pastāv.
* * *
Šodien biju pārsteigta pati par sevi… Vējš jau kokiem norāvis gandrīz visas lapas. Gāju un ieraudzīju ceļa malā dažus pilnīgi kailus kokus. Man patīk koku zaru raksti. Patiesi – vairāk patīk šīs tumšās zaru mežģīnes vēlos rudeņos, ziemā un ļoti agrā pavasarī nekā lapotņu gandrīz vienādās zaļās kaudzes uz debesu fona vasarā. Koka mūžs, viņa vecums un raksturs izpaužas zaros. Bērzu līganais vijīgums. Liepu mīlīgais, mātišķais apaļīgums. Ošu tūļīgais, kautras neveiklības pilnais stīvums. Ābeļu zaru sarežģītība un arī atvieglojums vienlaikus – pēc dāsnās un mūžam nebeidzamās ziedošanās…
Taču šoreiz, ieraugot zarainos stāvus, aptvēru, ka mani aizkustina kāda cita, pavisam negaidīta asociācija. Kailie koki – tas ir malkas gatavošanas laiks. Un gatava, mājās pārvesta malka nozīmē malkas zāģēšanu. Mans Dievs! Esmu tikusi tik tālu, ka ar simpātijām uzlūkoju malkas grēdu un mēslu kaudzi!
Visu jau dzīvē nav lemts divas reizes pārdzīvot. Tāpat kā šovasar nelasīju avenes, lai kā to arī gribējās… Tieši tāpat man nākamajā pavasarī vairs negatavot malku – tā kā tas būtu licies vilinoši. Šī vienas apjausmas uzplaiksnīšanās jau apliecināja iespējamību.
ES TO ZINU, BET PAR TO NEDOMĀŠU! Tas tikai apliecina jūtu polarizācijas spēku.
* * *
Govs slaucot sit ar asti. Aste ir mēslos un vircā piemirkusi, slapja un netīra. Protams, lops mētā asti, gaiņādams iedomātos kukaiņus vai arī gluži vienkārši – aiz nepatikas. Var taču būt, ka es pārāk lēni slaucu, un lopam tas viss sen jau apnicis… Retumis aste saliecas līka un bāžas taisni pie deguna, bet man jebkurš smirdošais, zaļas švīkas atstājošais cirtiens liekas tīša ļaunprātība. Jo vairāk esmu nogurusi, jo mazāk veicas darbs, jo vairāk liekas, ka visas neveiksmes ir tīšas.
Pat nedzīvām lietām, liekas, piemīt sava ļaunprātīga dziņa: izkrist no rokām, izlaistīties, apgāzties, izbirt…
Italo apsveikt dzimšanas dienā bija atnākušas divas meitenes. Viņu biklums un vienlaikus arī neatlaidīgā vēlēšanās sastapt taču liecina par kaut kādām jūtām. Kad pirmo reizi viņas redzēju, pie sevis brīnījos, ko šīs pieaugušās, lielās meitas saskatījušas manā zēniņā. Taču viņas – dīvainā kārtā, neskatoties uz spēcīgo miesas būvi, savā garā ir daudz jaunākas, nekā varētu tam ticēt. Mani tas satrieca. Cilvēki ir tik dažādi… Un tik dažādi ir mūsu priekšstati par tiem… Reizēm pareizi, reizēm – pavisam aplami. Mani pārsteidz gan tie, kad esmu trāpījusi, gan tie, kad aizdomājusies galīgi šķērsām. Es tātad protu pārsteigt pati sevi! Cilvēki ir dažādi. Italo, acīmredzot, daudzās viņu apbrīnojošās meitiņas ir pavisam vienaldzīgas. Viņam savā ziņā ir līdzīga laime, kāda bija manas klases Jānim: kad viņš skaitīja savas pielūdzējas, rokām pirkstu pietrūka. Taču viņš, cik zinu, ir vienīgais, kurš līdz šim nodzīvojis neprecējies. Pārāk labi iepazina meitenes, apnika visas viņu mīlestības…
Kas ir sievietes sirds? Tā ir aicinājums un ilgas pēc atsaucības. Tā ir liela kļūda apziņā, kad meitenes nezina puišu prātus nošķirt no savējiem. Bet vīrieša un sievietes pasaules ir dabiski nodalītas. Vīrieša pasaulē nevar tā – gluži vienkārši ņemt un ieiet, izpētīt, izprast. Var mīlēt, dievināt, uzupurēties, un par to pretī saņemt… izsmieklu! Jauneklis patlaban vairāk saredz miesas apveidus, ne maigu dvēseli. Viņu pašu urda pavisam citas jūtas, ne tās, ko iedomājas abas jūsmīgās draudzenes. Un, ja viņš arī pēc kādas no abām ilgotos, tad šīs ilgas, kļūstot redzamas, izbiedētu meiteņu sapņu eņģeļus…
Tagad jau gan uz visu skatās it kā pavisam citādām acīm… Taču kaut kas cilvēkos vēl joprojām ir svēts. Ir? Es ceru, jā… Dzīve kaut ko neatgūstami salauž un iznīcina. Un neko tu, cilvēks, nevari otra vietā ne teikt, ne glābt. Katram savi kalni un savas bedres. Man bija žēl šo meiteņu ar puķēm. Viņas neiedrošinājās ienākt, ziedus nolika atvērtajā koridora lodziņā, kur parasti sēž runcis. Žēl gan – būtu ienākušas, mēs parunātos… Jo bērna piedzimšana taču arī man savā veidā ir īpaša diena…
Meitenes aizgāja. Neko par godu šai dienai neizdarīju – slimība mani nogurdinājusi. Labi, ka ar govi tiku galā.»
(Turpmāk vēl.)
