Maiznieks tiek uzskatīts par pārtikas nozarē vecāko un galveno amatu, kura pirmsākumi iesniedzas laikā, kad cilvēce tikai sāka nodarboties ar lauksaimniecību.
Maiznieks tiek uzskatīts par pārtikas nozarē vecāko un galveno amatu, kura pirmsākumi iesniedzas laikā, kad cilvēce tikai sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Tomēr kā sabiedriski organizēts amats ar savām privilēģijām un tradīcijām tas līdzīgi citiem amatiem izveidojās vēlāk – viduslaikos.
Pirmie Jelgavas Maiznieku cunftes statūti jeb šrāgas tika pieņemti hercoga Fridriha valdīšanas laikā 1632. gada 3. martā. Tolaik Jelgavas Maiznieku cunftē bija septiņi meistari, no kuriem viens pildīja amata vecākā jeb eltermaņa pienākumus, bet divi bija viņa palīgi. Eltermani un viņa piesēdētājus vajadzēja pārvēlēt ik pēc diviem gadiem.
Bez tradicionālā noteikuma par tiesībām pilsētā vienīgajiem cept un tirgot maizi cunftes maiznieki ieguva citas īpašas privilēģijas. Hercogs viņiem uz mūžīgiem laikiem piešķīra vietu tirgū – astoņas asis garu un trīsarpus asis platu, kuru pati cunfte varēja apbūvēt. Par šo vietu Jelgavas maizniekiem ik gadu vajadzēja iemaksāt Jelgavas rātes kasē 14 dālderu lielu nodevu, tā saucamo «pilsētas naudu» . Šīs tirdzniecības vietas parasti dēvēja par skārņiem. Tirgus skārņos attiecīgās cunftes meistari kopīgi pārdeva preces un par pārdošanas organizēšanu atbildēja viens meistars. Maiznieku šrāgas noteica, ka katru pirmdienu meistariem vajag savstarpēji vienoties, kurš pildīs tirgotāja pienākumus. Šādā kopīgas pārdošanas organizēšanā var saskatīt jau tirdzniecības kooperācijas iezīmes. Savukārt klienti līdzīgi kā mūsdienu tirgus paviljonos skārņos varēja izvēlēties dažādu ražotāju preces. Vienlaikus tirgus uzraugi centās aizsargāt arī klientu intereses. Ja maizei nebija noteiktā svara, tad to maizniekam atņēma un izdalīja nabadzīgajiem, turklāt maizniekam bija jāsamaksā divu dālderu liela soda nauda. Interesanti ir cunftes ieņēmumu un izdevumu grāmatās atspoguļotie izdevumi par skārņu remontu. Tie parāda, kā maiznieki uzturēja kopīgo tirdzniecības vietu.
Atsevišķi ierobežojumi nāca par sliktu cunftes vienotībai un meistaru labklājībai. Bija noteikums, ka maiznieku cunfte sastāvēja no tā sauktajiem «pastāvīgajiem» un «brīvajiem» maizniekiem. Pēdējie varēja cept tikai noteiktas maizes šķirnes. Tas radīja strīdus cunftes iekšienē, tāpēc pēc maiznieku lūguma galma virstiesa šādu noteikumu 18. gadsimta vidū atcēla. Turklāt, lai apmierinātu jelgavnieku augošo pieprasījumu, no septiņiem līdz divpadsmit tika palielināts arī atļautais Jelgavas maiznieku amata meistaru skaits. Ņemot vērā pārtikas produktu lielo nozīmi pilsētnieku dzīvē un nepieciešamību uzturēt pircējiem pieņemamas pārtikas cenas, maiznieku un miesnieku privilēģijas ierobežoja, taču pieļāva «necunftīgo» meistaru konkurenci. Piemēram, gadatirgos baltmaizi varēja tirgot «necunftīgie» maiznieki. Nedēļas nogales tirgos viņi varēja pārdot arī rupjmaizi.
Līdz mūsdienām saglabājies maiznieku amata vēstures avots – mācekļu reglaments, kas parāda, kā cunfte pildīja jauno amatnieku sagatavošanas funkcijas. Sākot amata apmācību, māceklim perspektīvā pēc noteiktajiem gadiem bija dota iespēja iegūt zeļļa diplomu. Lai to panāktu, mācību gadus jaunajam amatniekam bija jāklausa«visās taisnīgās lietās», kā arī pieklājīgi jāizturas pret saviem priekšniekiem, proti, apmācības meistaru un ceptuves zeļļiem. Māceklis nevarēja sava meistara māju atstāt bez atļaujas, un viņam bija jāatgriežas noteiktā laikā. Reglaments noteica, ka jāapgūst amata iemaņas un zināšanas. Ja sliktas uzvedības dēļ meistars bija atlaidis savu mācekli, tad viņš vairs nevarēja iestāties mācībā pie cita «apmācības kunga» jeb meistara. Tomēr pēc labprātīgas savstarpējās vienošanās ar savu meistaru māceklis drīkstēja pāriet apgūt amatu pie cita cunftes meistara. Ja pēc amata apmācības gadiem māceklis nenokārtoja zeļļa eksāmenu, tad viņam vajadzēja papildināt zināšanas un uzlabot praktiskās iemaņas, bet no jauna eksāmenu varēja kārtot agrākais pēc trīs mēnešiem. Ja māceklis amatā iestājās ar tēva, aizbildņa vai protežējošas personas starpniecību, tad iemaksas par ierakstīšanu mācekļu reģistrā jeb mācekļu rullī bija visaugstākās – astoņi rubļi. Vismazāk uzņemšana mācekļu statusā izmaksāja tad, ja maiznieku cunftes loceklis uzņēmās mācīt pats savu dēlu. Tādā gadījumā maksāt vajadzēja tikai četrus rubļus. Šis mācekļu reglaments datējams ar laiku pēc 1822. gada Jelgavas amatniecības amatu reglamenta izdošanas, kad maiznieku cunftes meistaru skaits vairs netika ierobežots.
Maiznieku cunfte darbojās līdz Pirmajam pasaules karam. Latvijas Republikas gados tā savu darbību neatjaunoja līdz 1935. gadam, lai gan maizes ceptuvju skaits Jelgavā bija pietiekami liels un tās attīstījās. Maiznieki savu organizāciju atjaunoja pēc Jelgavas Amata meistaru ģildes izveides, kurā apvienojās galvenokārt latviešu jaunie meistari. Arī iepazīstoties ar 1935. gadā atjaunotās biedrības iniciatoriem un vadītājiem, var uzskatīt, ka veidojamā biedrība pārstāvēja šo sociālo slāni. Tomēr sakarā ar to, ka Latvijā jau sāka organizēt amatniecības kameras, Jelgavas Maiznieku biedrība oficiāli nereģistrējās. Jaunizveidotās Jelgavas Amatnieku biedrības sastāvā izveidojās Maiznieku un konditoru sekcija, kas risināja sava amata izglītības jautājumus, attestējot zeļļus un izsniedzot amatnieku kartes. Sekciju vadīja Jūlijs Atkašūns, maizes ceptuves, konditorejas un kafejnīcas «Gambija» īpašnieks.
Padomju okupācijas gados maiznīcas tika koncentrētas Maizes kombinātā, un šīs sekas šodien izpaužas salīdzinoši mazā ceptuvju skaitā Jelgavā. Vēl viens iemesls ir mainītā pilsētas infrastruktūra, kurā vairs nav praktiski nevienas vecās ceptuves ēkas. Diemžēl Jelgavā vairs nav maiznieku amatnieku, tomēr valsts mērogā Amatniecības kamerā darbojas Maiznieku biedrība. Tā turpina saglabāt maiznieku amata tradīcijas.
