Kad šķiet, ka Latvijā jau nu teju visi zināmie atsegumi un klintis ir redzētas, nākas secināt, ka nav būts arī pat ļoti populāros objektos. Kaut kā mūsu apciemojumam bija paslīdējušas garām gan visai zināmās Ķūķu klintis, gan Sarkanās klintis pie Cēsīm. To visu un arī aizgājušo laiku godību Allažu pusē aplūkojam otrajā dienā, nakšņojot Mālpilī, par kuru rakstīju vienā no iepriekšējām reizēm.
No Mālpils šie objekti atrodas ātri aizbraucamā, vienas dienas ekskursijām piemērotā attālumā. Starp citu, tāpat kā Allaži, kas jau ir Siguldas novada sastāvā, arī Mālpils administratīvi teritoriālās reformas rezultātā tiks pievienota šai pašvaldībai. Atliek vien ļoti cerēt, ka viss tūrisma epicentrs nebūs tikai Siguldā un Mālpils spēs saglabāt savu šarmu un odziņu. To diemžēl īpaši nevar teikt par Allažiem, kas (vismaz izbraucot tiem cauri) šķita knapi cīnāmies par savu vizuālo skatu spožā Siguldas novada sastāvā.
Iespaidīgi atsegumi
Bet par klintīm – vispirms pieminētās Ķūķu klintis. Tās atrodas Gaujas labajā krastā, 2,5 kilometrus lejup pa straumi no Amatas grīvas. No Gaujas kreisā krasta pieejamas un apskatāmas, braucot pa Līgatnes–Kārļu ceļu, no kura atzarojas neliels meža ceļš uz Gaujas pusi. Ceļš uz klintīm agrā pavasarī, starp citu, bija pabriesmīgs. Ja man pašai būtu jābūt pie stūres un jābrauc ar mazizmēra auto, noteikti būtu krietni pabaidījusies no izdangātā ceļa ar lielajām bedrēm un peļķēm.
Ķūķu klintis uzskata par Latvijas varenāko devona perioda smilšakmens atsegumu. Tā garums ir aptuveni 500 metru (dažos avotos gan norādīti aptuveni 300 metru), bet augstums – 43 metri. Iespaidīgās klintis joprojām veidojas gan upes straumes, gan izplūstošo avotu, gan pavasara ledus darbības ietekmē. Divi avoti ir izskalojuši 10 un 20 metru garas alas, pie kurām var piekļūt vienīgi ar laivu. Aukstās ziemās uz Ķūķu klintīm redzami skaisti leduskritumi.
Klintis veido augšdevona Gaujas un Amatas svītu smilšakmeņi, aleirolīti un māli. Ķūķu smilšakmeņiem raksturīgs slīps, muldveidīgs slāņojums, kā arī bagātīgs seno zivju atlieku saturs, piemēram, bruņu zivju, bezžokleņu un bārkšspuru zivju atlieku fosilijas. Pie klintīm atrodas laivotājiem pazīstamās vairākpakāpju Ķūķu krāces, kuras veido Gaujas gultnē esošie laukakmeņi.
Klinšu nosaukums radies no tuvējām Ķūķu mājām. Ķūķis jeb ķūķu putra ir sens latviešu ziemas saulgriežu ēdiens. Klintis saposmo lūzumi. Lielākais no tiem atrodas atseguma ziemeļaustrumu daļā. Ar lūzumiem saistīta arī alu un grotu izveidošanās Gaujas svītas nogulumos. Gaujā pie Ķūķu klintīm ir vairāki dziļi atvari un krāces. Plostnieki krāču dēļ Ķūķu klintis dēvējuši arī par Straujajiem iežiem. Zem smilšu sērēm upes malā rodas pazemes izskalojumi, kas ir ļoti bīstami. Šo upes īpatnību gaujmalieši ievērojuši jau senatnē, tādēļ sacerēts daudz nostāstu un teiku par Gaujas viltību.
Jāatgādina, ka Gauja, sākdamās Piebalgā, ir vienīgā no Latvijas lielajām upēm, kas savu tecējumu sāk un beidz Latvijā. Tās garums ir 460 kilometru, no kuriem 93,5 kilometri ietilpst Gaujas nacionālajā parkā un plūst pa pašu senleju. Senlejas platums ir no viena līdz 2,5 kilometriem, bet maksimālais dziļums pie Siguldas – 85 metri.
Rūcamavota mājas
Sarkanās klintis savu vārdu ieguvušas no sarkanīgajiem iežiem. Tas ir smilšakmens iežu atsegums Gaujas senlejas kraujas apakšējā malā. Klintis stiepjas 200–300 metru gar Gaujas vecupes malu, to augstums sasniedz 10 metru. Atseguma sienu saposmo izskalojumi, nišas un plaisas. Atseguma virsma ir nelīdzena, izrobota, klāta ar cilvēku ieskrāpētiem uzrakstiem, smilšu un augsnes nobirām, kā arī ķērpjiem un sūnām.
Ģeologi smilšakmens atsegumus sagrupējuši svītās. Sarkanās klintis ir Gaujas svītas atsegums – šai svītai raksturīgi sarkanīgi ieži ar lielu dzelzs daļiņu saturu. Sarkanās klintis un to apkārtne ir bagāta ar dabas vērtībām. Pats atsegums ir aizsargājams Latvijas un Eiropas nozīmes biotops, bet uz nogāzes, kur uzaudzis liepu mežs, veidojas aizsargājams meža biotops. Nogāžu pakājē iztek avoti un rodas avoksnāji, kas šeit arī ir aizsargājams biotops. Savukārt avotu ūdeņi ietek vecupē, kas arī ir aizsargājama dabas vērtība.
Sarkano klinšu sienā saglabājušies dažādi seni ieraksti, kas ir mūsu vēstures liecība. Mūsdienās ierakstu skrāpēšana klintīs ir aizliegta. Pazīstamākais Sarkano klinšu avots ir Rūcamavots. Tas iztek klinšu pakājē aptuveni 20 metru no takas sākuma. Smilšakmens ieži ir poraini un ar labu ūdenscaurlaidību, tāpēc ūdens, kas izfiltrējas caur smilšakmens slānim, ir tīrs. Ūdens attiecīgi ir ar augstu dzels saturu, kas ir īpaši raksturīgi šādos sarkanas krāsas iežos. Stāsta, ka avota nosaukums cēlies no straumes dīvainās rūcošās skaņas, lai gan latvieši senāk arī citus avotus dēvējuši vārdā “rūce”, tā uzsverot ūdens plūduma spēku. Kā liecina takā izvietotā informācija, tieši virs avota iztekas klints sienā zem saknēm mēdzot ligzdot paceplītis, bet it kā nomelnējusī klints siena šajā vietā patiesībā ir aizsargājams ķērpis – melnā cistokoleja.
Latvijā sastopamie smilšakmens nogulumi veidojušies ļoti senā pagātnē vēl pirms dinozauru laikmeta tālajā devona periodā pirms 300–400 miljoniem gadu. Tajā laikā Latvijas teritorija atradās tuvu ekvatoram un to klāja siltas un seklas jūras. Uz sauszemes audzes veidot sāka pirmie sporaugi. Lielākā daļa dzīvības vēl bija jūrās, un visaugstāk attīstītie organismi bija zivis.
Ķimeļa senās receptes
Atpakaļceļā uz Mālpili izbraucam arī cauri Allažiem – ciemam Siguldas novada Allažu pagastā. Tas gan neizskatās tūristu apmeklēts, arī no vietējiem redzam vien pāris vīru, kas izskatās krietni iecienījuši “Allažu ķimeli”. Šī apdzīvotā vieta izveidojusies pēckara gados četrus kilometrus uz ziemeļiem no Allažu muižas centra pie Allažu pagasta valdes un skolas kā tāda paša nosaukuma kolhoza centrālais ciemats. Allažos atrodas pagasta pārvalde, pamatskola, bērnudārzs, tautas nams, bibliotēka, ģimenes ārsta prakse.
Pa ceļam aplūkojam arī zviedru baznīcas drupas, kas atrodas Allažmuižā pie Ezerkalnu mājām. Baznīca bijusi celta 17. gadsimta sākumā. No laukakmeņiem mūrētajai celtnei redzamās logu apmales un stūru krustojumi, kā arī krusta zīme darināti no Allažu šūnakmens. Koka baznīca un kapsēta šajā vietā atradusies jau viduslaikos. Allažnieku atmiņās saglabājies stāsts par baronesi, kura nav varējusi ciest troksni no baznīcā braucējiem, tāpēc likusi to pārcelt uz Stīveriem, bet iesāktās baznīcas celtniecība tā arī nav pabeigta. Pirms Pirmā pasaules kara dievnama ēka izmantota kā muižas tirgotava, vēlāk kā magazīna. Kolhoza gados te atradušies zirgu staļļi. Baznīcas drupas ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.
Allažmuiža (agrāk arī Ausmas, Ezerkalns) ir ciems Siguldas novada Allažu pagastā. Izvietojies Tumšupes krastos pie autoceļa P3. Apdzīvotā vieta izveidojusies pie bijušās Allažu (Allasch) muižas centra. Izaugusi pēckara gados kā kolhoza “Ausma” ciemats. No bijušās muižas saglabājusies tikai dzirnavu ēka (1801), dzirnavu dīķis un parks. Muižas dzīvojamā ēka nodedzināta 1905. gadā, pārējās nopostītas Pirmā pasaules kara laikā, pāri ejot frontes līnijai. Tagad, pastaigājot pa parku, kam bijis brīvs plānojums ar dekoratīvām grupām un skatu perspektīvām, var vien censties iedomāties, kā te izskatījies agrāk. Kā vēsta turpat izvietotā vēsturiskā informācija, kādreiz šai vietā slējusies lepna pils, kuru Tjūdoru gotikas stilā projektējis Rīgas arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis. Agrāk Allaži bijis nozīmīgs manufaktūru centrs – šeit atradusies jēlādas apstrādes manufaktūra, vara rūpnīca, cukurfabrika un stikla ražotne. 1823. gadā muižas īpašnieks Oto Blankenhāgens uzsāka vēlāk pasaules atzinību iemantojušā liķiera “Allažu ķimelis” ražošanu. Spirts esot vests no Sējas vai Mores brūžiem, bet cukurs – no Rīgas. Ķimenes kaltētas Cēskalnu rijas krāsnīs. Īsto ķimeļa recepti zinājis tikai pats Blankenhāgens, bet receptes pamatā esot degvīns, ko ieguva, tvaicējot ķimeņu sēklas kopā ar spirtu, kam pievienoja nedaudz cukura un ķimeņu ēteriskās eļļas. Barons pilnīgā vientulībā pievienojis brūvējumam viņam vien zināmu sastāvu.
