Pēc kara astoņus gadus leģionārs Žanis Meimanis slēpās no okupācijas varas kalpiem radinieku dzīvoklī un vēlāk tēva mājās izraktā bunkurā.
Pēc kara astoņus gadus leģionārs Žanis Meimanis slēpās no okupācijas varas kalpiem radinieku dzīvoklī un vēlāk tēva mājās izraktā bunkurā. Pētot dzimtas koku, par šā cilvēka likteni ko tuvāk centās izzināt viņa māsas dēls pazīstamais novada vēstures pētnieks Modris Ziemelis. Pamatojoties uz viņa iegūtajiem materiāliem un stāstīto, arī tapa šis raksts.
Manas mātes vecāki Jans un Lizete Meimaņi dzīvoja Jelgavas apriņķa Līvbērzes pagasta Pļavnieku mājās. Saimniecība bija neliela, tai piederēja 12 hektāru zemes, pārsvarā pļavas. Jans un Lizete izaudzināja četrus bērnus – manu māti Zelmu, viņas māsu Olgu, vecāko dēlu Kārli un jaunāko Žani, kas piedzima 1908. gadā. Viņš turpat Bērzē pabeidza pamatskolu. Jaunākais dēls tēva mājas nevarēja mantot, un Žanim arī nebija noslieces uz zemes darbiem. Tēva, agrākā Bērzes muižas barona Līvena pumpmeistara, darbnīciņā viņš taisīja ratu riteņus un dažādas koka detaļas. Īpaši Žanim veicās nēģu murdu aušana. Ziemā tajos viņš Bērzē kaislīgi ķēra nēģus. Zivis mucā veda no upes mājās, cepa, marinēja, lika paštaisītos koka toverīšos un sūtīja uz Rīgas Centrāltirgu, kā arī eksportam. Žanis naski lika tīklus arī pavasarī palos pārplūdušo pļavu grāvjos. Vasarās viņš aiz upes tīrelī, par kuru nebija jāmaksā rente, pļāva sienu, ko pēc tam izžāvēja un veda pārdot uz Rīgu. Onkulim bija medību bise, ar kuru, iespējams, dažkārt viņš medīja arī nelegāli. Žanis bija labs šāvējs, par ko viņam aizsargos tika ne viena vien godalga. Pēc pamatnodarbošanās Žanis bija veikalnieks. Viņš īrēja telpas pie Avotiņu pienotavas un tirgoja visu, sākot no petrolejas mucām un beidzot ar pārtikas produktiem. Sabiedrībā Žanis atstāja omulīga, asprātīga vīra iespaidu, bija arī labs dejotājs un liels dziedātājs. Kopā ar vecāko brāli Kārli viņš piedalījās Bērzes draudzes korī, kas uzstājies daudzos dziesmu svētkos, tostarp arī Jelgavas Latviešu biedrības piecdesmitgadei veltītajos. Žanis patika meitenēm. Taču vecāki ar kuru katru, kas iepatikās, precēties neļāva. Tā viņš, pārsniedzis trīsdesmit gadu robežu, vēl aizvien dzīvoja puisī.
Pašaizsardzības grupas dalībnieks
Kara pirmajās dienās Žanis kopā ar manu tēvu Frici Ziemeli un vēl dažiem pagasta vīriem izveidoja pašaizsardzības grupu, kas varēja stāties pretī komunistiem un čekistiem, kuri atkāpās no Ventspils. Runāja, ka bruņotie cilvēki nāk laupīdami, un šie brīdinājumi nebija bez pamata. Bērzes pagastā pie ceļa un Brakšķu stacijas sarkanarmieši atkāpjoties nošāva četrus cilvēkus (arī Kārļa Ulmaņa brāļa dēlu). Vēlāk, kad situācija stabilizējās, pagasta valde piedāvāja saimniekiem pieņemt darbā krievu gūstekņus. Vieni piekrita, citi atteicās, bet Pļavniekos, kur līdz šim strādāja viena dienestmeita, ieradās krievu gūsteknis, kas sevi sauca par Pēteri Šarapovu. Ticis labā maizē, viņš drīz vien atkopās un pret vectēva ģimeni izturējās ļoti draudzīgi. Taču pēc kāda laika vācieši visus gūstekņus savāca kopā un, kā runāja, nosūtīja smagos darbos uz Vāciju. Vairāk par šo cilvēku neko neuzzinājām. Šķiroties no Pētera, gan mājinieki, gan arī viņš pats raudāja.
No Kurzemes līdz Amūrai
Līdz šim Žanim bija izdevies izvairīties kā no krievu, tā vācu karadienesta. Taču pēc 1943. gada 23. janvāra, kad Hitlers izdeva pavēli veidot tā saukto brīvprātīgo latviešu leģionu, tas vairs nebija iespējams. Žani iesauca 19. divīzijā. Par viņa kara gaitām zināms maz. Vienīgi tas, ka kapitulācijas laikā Žanis bija Kurzemē. Gūstā viņš padevās Talsos. Nākamā gūstekņu filtrācijas nometne bija pie Tukuma Šlokenbekas muižas pļavās, no kurienes ar kājām viņi tika vesti uz Jelgavu. 24. maijā Cukurfabrikas stacijā Žani kopā ar likteņa biedriem ievietoja vagonos un nosūtīja uz Habarovskas apgabalu. Tur gūstekņus nodarbināja dzelzceļa būvē, kā arī meža darbos. 1947. gada 9. janvārī leģionāri tika salādēti vagonos un nonāca Igaunijā. Žanim šajā laikā jau bija četrdesmit gadu. Jaunākos ieskaitīja padomju armijā celtniecības bataljonos, un viņiem nācās nodienēt vēl trīs gadus. Vecākos, tostarp arī Žani, palaida mājās.
Laukos tomēr drošāk
Pēc kapitulācijas filtrācijas nometnē izmeklētāji bija noskaidrojuši vien to, ka Žanis bijis leģionārs. Par aizsargiem, darbošanos pašaizsardzības vienībā, gūstekņa nodarbināšanu Pļavniekos varas kalpi saistībā ar Žani neko nezināja. Jāpiebilst, ka vecākais brālis Kārlis 1945. gadā jau bija arestēts un izsūtīts uz desmit gadiem Sverdlovskas apgabalā. Līdzīgs liktenis gaidīja arī jaunāko brāli. Kurp Žanim bija doties? Savā pagastā viņš noteikti nedrīkstēja atgriezties. Galīgi noplucis un novājējis, kādu nakti Žanis pieklauvēja pie jaunākās māsas Olgas ģimenes dzīvokļa durvīm Rīgas centrā. Viņa neliedza pirmo palīdzību, taču uzņemties savā dzīvoklī slēpt brāli ģimene nespēja. Pārāk daudzu acīm tas būtu pamanāms. Olga deva padomu iet pie vecākās māsas Zelmas un viņas vīra Friča, tas ir, pie maniem vecākiem. Tā kādu citu nakti Žanis atnāca pie mums uz Zaļeniekiem. Tolaik dzīvojām vecajā muižā, kur tēvs strādāja bijušajā mājturības skolā, kas no 1946. gada tika pārveidota par Lauksaimniecības tehnikumu. Tēvs audzēkņiem mācīja latviešu valodu un literatūru, kā arī audzināja klasi. Dzīvoklis mums bija iedots skolas telpās. Tēvs arī vadīja jauniešu nacionālās pretošanās grupu, kurā bija 17 skolēnu un divi pagasta iedzīvotāji. Viņš saprata, ka skolēni bez pieredzējušu pieaugušo vadības viegli var iekrist un ir nolemti bojājejai.
Simts metru no čekas
Žanis tika iemitināts kūtsaugšā turpat netālu no skolas. Kad māte spainī nesa lopiem ēdamo, arvien kaut kas tika pielikts klāt arī Žanim. Savstarpējās sarunās, runājot par onkuli, lietojām vārdu “zēns”. Tā bija drošāk, ka kaut kas nenonāks nevēlamu cilvēku ausīs.
1947. gada augustā Zaļenieku Lauksaimniecības tehnikumu likvidēja un tā vietā izveidoja Lauksaimniecības vadošo darbinieku skolu. Skolēnus, kas nebija mācības pabeiguši, pārcēla uz Saulaini un Kazdangu. Mans tēvs dabūja darbu Jelgavas 1. vidusskolā pie direktora Pētera Buša. Ģimenei piešķīra vienu istabiņu kopmītnē Skolotāju ielā. Ar lielu skapi telpa tika pārdalīta uz pusi, tā, lai iznāk vieta, kur slēpties Žanim. Tajā pašā ielā dažas mājas tālāk atradās čeka. Onkuli slēpt kļuva bīstami. Tēvs visu laiku prātoja, ka savam svainim varētu dabūt dokumentus ar citu uzvārdu, lai viņš kaut kā legalizētos un sāktu strādāt. Kādu dienu tēvs satika vienu savu tehnikuma audzēkni, kas bija darbojusies pretošanās grupā, tagad strādāja prokuratūras kancelejā un apsolījās palīdzēt. Viņa prasīja naudu un divas reizes kopā ar kādu savu cilvēku vēlējās Žani redzēt. Tēvam šī rīcība sāka likties aizdomīga. Un tiešām – deviņdesmito gadu sākumā manā rīcībā nonāca dokumenti, ka šī bijusī skolniece tolaik bija kļuvusi par čekas aģenti, kurai dots uzdevums izsekot skolotāju F.Ziemeli un iefiltrēties nacionālajā pagrīdē. Manu tēvu 1950. gada 3. janvārī apcietināja un izsūtīja uz desmit gadiem. Pratināšanā viņš mātes brāli nenodeva. Neilgi pirms tam Žanis bija aizbēdzis pie vecākiem uz dzimtajiem Līvbērzes pagasta Pļavniekiem, kur zem plīts izraka bunkuru un slēpās. Ģimenē saglabājušies stāsti, ka naktīs Žanis, pārģērbies par sievieti, dārzā raka zemi. Pa dienu viņš laboja zirglietas. Pagastā vēl brīnījušies, kur vecajam Meimanim tik gaišas acis, ka darbs izdarīts tik kvalitatīvi.
1955. gada 17. septembrī tika izdots PSRS Augstākās padomes prezidija dekrēts “Par padomju pilsoņu amnestēšanu, kas no 1941. līdz 1945. gadam Lielā Tēvijas kara periodā sadarbojušies ar okupantiem”. Tas bija pēdējais laiks, kad Žanim vajadzēja legalizēties, jo tēvs kļuva pavisam nevarīgs un 1956. gada
3. aprīlī mira. Kā noskaidroju Jelgavas Zonālajā arhīvā, 1956. gadā Žanis jau strādāja kolhozā “Sarkanais maijs” par laukkopi. Viņš arī apprecējās, un sešdesmitajos gados ģimenē piedzima divas meitas un dēls. Žanis nomira 65 gadu vecumā 1972. gadā un apglabāts netālu no savas pēdējās darbavietas – Jelgavas dārzniecības – Zanderu kapos.
Ir pēdējais laiks
Sabiedrībā skan aicinājumi, tostarp no Valsts prezidentes puses, karavīrus, kas cīnījušies vai bijuši gatavi cīnīties par Latviju, pieminēt vienīgi Lāčplēša dienā. Tādējādi 16. marts, Latviešu leģiona piemiņas diena, ko 1952. gadā trimdā iedibināja Daugavas Vanagu organizācija, it kā nav īsti vietā. Tomēr šķiet, kamēr būs dzīvas atmiņas par šo karu piedzīvojušo traģisko paaudzi, būs arī, kas šajā dienā brauks uz Lestenes memoriālu vai citādi pieminēs kritušos tuviniekus. Vēl svarīgāk gan būtu dziļāk saprast, izzināt, kas un kāpēc ar mūsu tuviniekiem notika. M.Ziemelis to ir darījis, pētot dokumentus arhīvos un runājot ar dzimtas vecākajiem radiniekiem.
Protams, varētu vēlēties, lai leģionāru piemiņas glabāšanā iesaistās arī skolas. Tām ir milzīgs garīgs potenciāls. Tomēr pagaidām būtisku aktivitāti nejūt. Jāatzīst, ka ir pēdējais laiks, kad vēl varam aprunāties ar samērā daudziem laikabiedriem (nevis atsevišķiem ilgdzīvotājiem), kas pieredzējuši Otro pasaules karu. Nav jau runa par to, ka mums vajadzētu lepoties ar savu senču varoņdarbiem, karojot svešās armijās. Vienkārši vajadzētu pēc iespējas labāk izpētīt, kas tas latvietis tāds ir. Ar ko leģionāri atšķīrās, piemēram, no mūsdienās pamatoti godā celtajiem kalpakiešiem. Līdzīgā ir daudz. Pretinieks gan 1919. gadā, gan arī Otrā pasaules kara gados abiem bija viens un tas pats. Arī sabiedrotie zināmā mērā līdzīgi. Vienīgi Otro pasaules karu noslēdzošajā politiskajā situācijā leģionāriem nebija iespēja “sist tos zili pelēkos”, cīnīties par brīvu Latviju.
Dažkārt man gadījies, ka vecie leģionāri negrib par jaunībā pārdzīvoto runāt. Droši vien pārāk daudz ir maksāts un ciests. Varbūt trūkst uzticības, ka jaunie spēs saprast un sapratīs pareizi. Bet noteikti šo savstarpējo paaudžu uzticību ir vērts stiprināt.
