Nule notikusī retro automašīnu parāde valstī «iesēdina» mani aizraujošā atmiņu braucienā pirmā izlaiduma zaporožecā….
Nule notikusī retro automašīnu parāde valstī “iesēdina” mani aizraujošā atmiņu braucienā pirmā izlaiduma zaporožecā…
Tas norisa pirms gadiem trīsdesmit tai pusē, kur teiksmainā Pērse sastopas ar mūsu likteņupi Daugavu. Ciemojos pie māsas Bebros. Bija jauka vasaras pievakare, un pēkšņi izlēmām aizbraukt uz Koknesi, lai pabūtu turienes estrādes entuziastu koncertā. Interese par sarīkojumu bija liela, jo tā programmu veidoja arī vairāki bebrēnieši. Svētdienīgi saposušies, aizgājām uz autobusu pieturu. Stāvējām tur un platām acīm raudzījāmies piekalnē, kur vajadzēja iznirt mūsu vedējam. Taču autobuss kā nenāca, tā nenāca. Nepacietīgākie sarūgtināti devās mājup, jo paklīda runas, ka maršrutnieks “izkritis” no līnijas. Palikām tikai astoņi, kas ne par kādu cenu negribēja izniekot labi iecerēto sestdienas vakaru un cerēja nostopēt jebkādu transporta līdzekli. Bet nekā…
“Mēģināsim aizbraukt ar manējo,” lietišķi mierināja pēc vokāli instrumentālās mākslas izslāpušos Krīgerts – nu jau nelaiķis, ciematnieku vidū cienīts celtnieks. Laikam šā rīcībā ir “bobiks” vai mobilā darbnīca, kurā visi varēsim sasēst, nodomāju. Nebija pagājušas ne desmit minūtes, kad mums par lielu izbrīnu ieraudzījām nasko vīru pašapzinīgi un cēli stūrējam… pirmā izlaiduma zaporožecu, tā dēvēto konservu kārbu! Tajā arī sarūmējāmies visi septiņi par pasažieriem sauktie…
Pa plauktiņiem, tā sacīt, mūs salika pats autiņa saimnieks. Divas gados cienījamās dāmas nosēdināja priekšā sev blakus. Tad mums, abiem kungiem, aizmugurē pa vidu ierūmēja vienu dāmu un katram vīram uz ceļgaliem iegrozīja vēl pa vienai daiļā dzimuma pārstāvei. Tā nu visi astoņi beidzot bijām pie vietas…
Līksmi triekdami jokus, laimīgi un turklāt ar niecīgu laika rezervi, nokļuvām galapunktā. Kad pie Koknese kultūras nama sākām secīgi rāpties no “zapiņa” laukā, tur jau sanākušajiem mutes palika vaļā! Kāds pat grasījās ielūkoties autiņa bagāžniekā, sak, vai tur Krīgertkungs nav vēl kādu “ielocījis”.
Pēc koncerta gan atkārtot leģendāro braucienu negribējās. Arī steigties vairs nebija kur. Pirmām kārtām šoferītis aizveda nevaļīgākās mājsaimnieces, bet ar otru reisu paņēma mūs pārējos, kas, īsinot ceļu, kādu gabalu no 11 kilometru posma jau bijām nogājuši Bebru virzienā.
