Prognozēt mazas Ziemeļaustrumeiropas valsts, pie kādām pieder Latvija, ārējo attiecību veidošanās procesus vesela gada garumā nav viegli, jo vienmēr jārēķinās ar novirzēm iekšpolitisku nejaušību un ārējā spiediena rezultātā.
Prognozēt mazas Ziemeļaustrumeiropas valsts, pie kādām pieder Latvija, ārējo attiecību veidošanās procesus vesela gada garumā nav viegli, jo vienmēr jārēķinās ar novirzēm iekšpolitisku nejaušību un ārējā spiediena rezultātā. To netieši apstiprina arī propagandas kara zalves, kas pār Latvijas ārpolitikas veidotāju galvām nogranda jau pašā 1999. gada sākumā, solot «tveicīgu» klimatu līdz pat gada beigām, kad Krievijā jānotiek svarīgākajām parlamenta vēlēšanām visā šīs lielvalsts 20. gadsimta vēsturē, bet Helsinkos jāizšķiras jautājumam par ES vēlēšanos uzsākt iestāšanās sarunas ar Latviju vēl šajā gadu tūkstotī.
Pēc tam, kad Latvijas ārlietu ministrs Dr. iur. V.Birkavs, izmantojot valsts televīziju, 17. janvārī atkārtoti atsauca Ministru prezidenta V.Krištopana izteikumus par «Somijas modeli» intervijā Maskavas avīzei «Ņezavisimaja gazeta», kļuva skaidrāks, kāpēc valdība tika sastādīta bez Tautas partijas pārstāvju līdzdalības tajā. Latvijas tranzītbiznesam pieņemamāks būtu «Somijas modelis», kas pārskatāmā laika periodā neparedz valsts iestāšanos NATO, jo, ņemot vērā pašreizējos spēku samērus Krievijas parlamentā, nebūs iespējams ar vienu kāju soļot NATO virzienā, bet ar otru pa lielās kaimiņvalsts naftas un gāzes ieguves laukiem. Abu «LC» politiķu diskusiju īpaši pikantu dara fakts, ka V.Birkavs savās runās regulāri atgādina –«neitralitātes politika ir novecojusi» («Latvijas Vēstnesis», 11.12.1998.).
V.Krištopana pārdomas par neitrālas Somijas ceļu nevar tikt uztvertas citādāk kā vēršanās pret ASV–Baltijas hartu, kas paredz visu triju Baltijas valstu līdzdalību ES un NATO. Militāro izdevumu pieauguma saglabāšana 1999. gada Latvijas valsts budžetā Vašingtonā tiks uztverta kā nopietns Latvijas politiskās elites arguments par labu tās līdzšinējā ārpolitiskā kursa nemainībai. Tikai tādā gadījumā no NATO valstu vadītāju apspriedes, kurai jānotiek aprīļa beigās un jāapstiprina jaunā šīs savienības militāri politiskā stratēģija, Latvijas proatlantiskajiem spēkiem ir cerības sagaidīt vēl nedaudz konkrētākus izteikumus par to, ka NATO durvis Baltijas valstīm paliek atvērtas. Baltijas valstu prezidentiem savukārt jāapliecina NATO valstu līderiem, ka šo triju demokrātijas un tirgus saimniecības zemju gatavība satvert NATO durvju rokturi paliek nemainīga un to sabiedriskajā domā valda liela vienprātība šajā jautājumā.
Kopš 1997. gada nevienam vairs nav noslēpums, ka Maskavā par vājāko posmu Baltijas trijotnē uzskata Latviju, turklāt – gan iekšpolitiski, gan arī no ārpolitiskā kursa stabilitātes viedokļa. Tāpēc nevajadzētu šaubīties, ka Latvijas kārts kā «mazā trumpiņa» Krievijas priekšvēlēšanu «kautiņos» un arī ārpolitiski šogad tiks izspēlēta regulāri un ar pieaugošu intensitāti. Pirms NATO valstu vadītāju apspriedes tās varētu būt faktiski jau iezīmētas tēmas: 16. marts un «jaunie latviešu fašisti», kas «gatavi atkārtot» savu vectēvu holokausta noziegumus; pret Krieviju un krieviem vērsta naida propaganda, kuru pavada cilvēktiesību pārkāpumi. Šo akciju mērķis ir vienkāršs: torpedēt Krievijas un Latvijas starpvaldību komisijas darbu, ja to izdosies atsākt, un saglabāt arī turpmāk tādu stāvokli, kurā, runājot Krievijas vēstnieka A.Udaļcova vārdiem, Latvija būtu «vienīgā Eiropas valsts, kurai ar Krieviju nav politiska pamatlīguma». Tāda, protams, pašlaik nav Krievijas oficiālā politika. Tās pamatā vairāk ir «Somijas modelis», kas konceptuālā līmenī nozīmē: ar vislielāko labvēlību izturēties pret Krievijas, Somijas un Zviedrijas privātā kapitāla «sastrādāšanos» Baltijas valstīs un Skandināvijā, kas nozīmētu arī pozitīvu attieksmi pret Somijas iniciatīvām tā dēvētās ES ziemeļu dimensijas kontekstā. Krievijas ārlietu ministrs I.Ivanovs oficiāli ir apliecinājis Krievijas vēlmi redzēt Zviedriju starpnieka lomā Maskavas attiecībās ar Rīgu. Protams, šis Maskavas žests vispirms ir adresēts Zviedrijai, jo var stiprināt tās pozīcijas ES iekšējā tirgū un ļauj cerēt, ka NATO paplašināšanos uz austrumiem var izdoties nobremzēt.
Tiesa, Maskavā, pagaidām tikai ekspertu līmenī, atskan arī argumenti par labu tam, lai Krievija un NATO atbrīvotu savas attiecības no «neauglīgu prestiža apsvērumu» diktētā strīda par paplašināšanos uz austrumiem. Taču var diezgan droši prognozēt, ka šogad tas nenotiks, ja vien NATO vadītāju apspriedes un Krievijas Domes vēlēšanu rezultāti nebūs negaidīti pozitīvi.
Veidojot attiecības ar ES, Latvijai šogad vissvarīgākās būs trīs valstis: Vācija un Somija kā attiecīgi pirmajā un otrajā pusgadā prezidējošās un Igaunija kā pirmā no Baltijas valstīm, kura uzsāks garo iestāšanās maratonu. Vācija līdz 1. jūlijam būs ne tikai ES prezidējošā valsts, bet vienlaicīgi pildīs līdzīgu funkciju arī Rietumeiropas savienībā un pasaules vadošo valstu jeb G8 klubā. Kanclera G.Šrēdera vadītā sociāldemokrātu un «zaļo» koalīcijas valdība cer, ka tai jau martā ES vadītāju ārkārtas sanāksmē Briselē izdosies būtiski pavirzīt uz priekšu ES iekšējo reformu procesu, vienojoties par ES darbības finansēšanu laika periodam no 2000. gada līdz 2006. gadam, kā arī par agrārās un struktūrpolitikas reformām. Šo reformu paketi, kas Briseles politiskajā leksikā tiek apzīmēta ar «Agenda 2000», aprīlī un maijā apspriedīs Eiroparlaments, bet 4. un 5. jūnijā Eiropas Padomei Ķelnē jāapstiprina ES budžeta plānošanas vadlīnijas. Somijas prezidentēšanas laikā «Agenda 2000» jāietver ES valstu nacionālajā likumdošanā, lai, sākot ar 2000. gada 1. janvāri, tā varētu stāties spēkā.
Nesenais korupcijas skandāls Eiropas Komisijā (ES valdība) faktiski bija vērsts pret šiem Vācijas plāniem, jo, Eiroparlamentam izsakot neuzticību Komisijai, kuras pilnvaru laiks izbeidzas šogad, to realizācija tiktu ievērojami apgrūtināta. Jāņem vērā arī tas, ka no 10. līdz 13. jūnijam ES valstu pilsoņi ievēlēs jauno Eiroparlamentu, kura pilnvaras atbilstoši Amsterdamas līgumam jau būs ievērojami plašākas, tai skaitā kopējās ārējās un drošības politikas jautājumos. Sociāldemokrāti un sociālisti, izmantojot Vācijas pozīciju, protams, darīs visu, lai akcenti ES politikā tiktu salikti tā, ka Eiroparlamenta vēlēšanās vairākumu gūst sociāli liberālie spēki. Tas gan neizslēdz iespēju, ka H.Kols, sākot ar 2000. gada 1. janvāri, varētu nomainīt Ž.Santēru Eiropas Komisijas vadītāja postenī.
Vācijas nostāja ES prezidentūras lietās liecina par jauniem akcentiem saistībā ar nodarbinātības (bezdarba), minimālo sociālo standartu, ES paplašināšanas un struktūrfondu reformas jautājumiem. Par to liecina arī apņemšanās daudz aktīvāk iesaistīt darba un sociālo lietu ministrus «Agenda 2000», tātad, ar ES paplašināšanu saistīto jautājumu apspriešanā un izlemšanā. Tas pats faktiski sakāms arī par iekšlietu un tieslietu ministriem.
Par to, ar kādām problēmām šādā kontekstā nāksies saskarties tagad jau pieklusušajiem «šoka terapijas» speciālistiem Latvijā, liecina kaut vai vienkāršs vidējo ienākumu salīdzinājums uz vienu cilvēku Vācijā un Latvijā. 1997. gadā tie bija attiecīgi
24 657 un 2 211 amerikāņu dolāri. Šie skaitļi 1998. gada 27. novembrī publicēti Vācijas konservatīvajām un biznesa aprindām tuvajā laikrakstā «Frankfurter Allgemeine Zeitung». Secinājums te ir šķietami vienkāršs: Latvijai, ja tā šā gada beigās saņems uzaicinājumu sākt sarunas par iestāšanos, atšķirībā no Igaunijas tās būs jāved jau ar «citu» ES, kas, piemēram, daudz nopietnāk un atbildīgāk izturas pret sociālās un ekonomiskās attīstības līdzvērtīguma problēmu Eiropā. Latvijas ekonomika, kas balstās uz tranzītbiznesu un kokmateriālu (izejvielu) eksportu, tādu attīstību nav spējīga nodrošināt, jo tā, kā to daļēji apstiprināja «cūku karš» ar Igauniju, nav gatava tam konkurences līmenim, kāds valda ES iekšējā tirgū.
Latvijas ārpolitikas veidotāji, izjūtot politisku nepatiku pret Vācijas jauno valdību un ievērojot savu tradīciju runāt ar Bonnu un Berlīni «angļu valodā», jau pievērsuši savus skatus Somijas prezidentūras periodam. Taču Somija premjerministra P.Liponena personā ir skaidri deklarējusi, ka ES ziemeļu dimensijai ir perspektīva, tikai veidojot «reālu un līdztiesīgu partnerību ar Krieviju». Ziemeļu dimensija konkretizējama divpusējās sarunās arī ar Poliju, Baltijas valstīm, Norvēģiju un Islandi. Somija vispirms no savu interešu realizācijas viedokļa aktīvi strādā, lai ES valstu vadītāji Ķelnē varētu pieņemt dokumentu, kurā formulēta ES stratēģija attiecībās ar Krieviju. ES un Krievijas attiecību attīstība būs viena no Somijas prezidentūras galvenajām prioritātēm. Arī Latvijas diplomātijai būs jārēķinās ar šo realitāti.
