«Mani, sestās klases skolnieku, čekisti paņēma no skolas. Kad nokļuvām Sibīrijā, pirmos trīs gadus dzīvojām badā, vēlāk apguvu kalēja arodu, pēc atgriešanās esmu atjaunojis sašautos metāla kalumus Jelgavas pilī,» par sevi stāstīja 1949. gada 25. martā izsūtītais «staburadzietis» Vilis Strazdiņš.
Viņš bija viens no apmēram divsimt cilvēkiem, kuri vakar pulcējās Svētbirzē uz Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīto mītiņu. Tradicionālo pasākumu ar pilsētas un rajona pašvaldību atbalstu rīkoja Jelgavas novada politiski represēto apvienība «Staburadze», kurā apvienojušies ap pusotra simta uz daudziem gadiem svešumā un trūkumā izsūtīto novadnieku. Vairums sanākušo ļaužu bija sirmām galvām, tomēr manīja arī vairākus jauniešu no tuvējās Jelgavas 1. sanatorijas internātpamatskolas. 9. klases skolniece Zane Krūmiņa pastāstīja, ka mācību iestādē bija uzdots veikt pētījumu par saviem tuviniekiem, kuri piedzīvojuši karu un represiju laikus. Viņai, tāpat kā pārējiem klasesbiedriem, saprotams, kāpēc Svētbirzē pulcējušies tik daudz cilvēku.Uzrunājot klātesošos, gan pilsētas galva Andris Rāviņš, gan rajona pašvaldību pārstāve Sandra Viniarska aicināja neaizmirst tautas vēsturē pārdzīvoto un būt vienotiem un stipriem nākotnē.No 1949. gada 25. līdz 28. martam bez tiesas un jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Krievijā no Latvijas tika izsūtīti vairāk nekā 43 tūkstoši nevainīgu cilvēku, viņu vidū ap desmit tūkstošiem bērnu un jauniešu, kā arī daudz vecu un slimu cilvēku. Ceturtā daļa izsūtīto izsūtījumā gāja bojā.
