Pēc «Novadiņā» publicētā raksta par pedagogu un kolekcionāru Jāni Gresti uz redakciju piezvanīja Melita Svarāne (dzimusi Krastiņa).
Pēc “Novadiņā” publicētā raksta par pedagogu un kolekcionāru Jāni Gresti uz redakciju piezvanīja Melita Svarāne (dzimusi Krastiņa). Viņa ir Grestes skolniece, Jelgavas Valsts ģimnāzijas, kas maijā atzīmēs 85 gadu jubileju, 12. izlaiduma absolvente.
Cienījamo lasītāju bija uztraucis tas, ka publikācijā par viņas skolotāju J.Gresti bija ieviesusies neprecizitāte. Proti, Bruņniecības nams, kurā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados izvietojās dabas zinību kabineti, tostarp arī J.Grestes savāktā minerālu kolekcija, atradās nevis Pasta ielā 25 (ēkā, kas karā gājusi bojā), bet gan Čakstes bulvārī 7. Arī šis nams nav saglabājies, taču tas gāja bojā nevis karā, bet gan trīsdesmito gadu beigās noārdīts. Pēc tam šajā vietā tapa viesnīca, kas tur atrodas vēl šobaltdien. M.Svarāne ir vēsturniece, tādēļ šāda lieta viņu satraukusi vēl jo vairāk.
Tikšanās pirms 77 gadiem
Tā iznāca, ka minētās kļūdas dēļ, kas bija ieviesusies, raksta autoram nepārbaudot citu skolas absolventu atmiņu stāstus, izdevās satikt unikālu personu – Grestes skolnieci. Zināms, ka Greste pedagoģisko darbību beidza 1935. gadā. Tātad pašiem jaunākajiem viņa skolēniem jau pāri deviņdesmit… Par spīti ļoti cienījamam vecumam, M.Svarāne ir moža, bagātu un raitu valodu.
Sirmās kundzes ģimene nāca no Skaistkalnes pagasta. Pēc pamatskolas meita devās savas vecākās māsas pēdās. Proti, uz Jelgavu. 2. valsts vidusskolas priekšrocība bija audzēkņu internāts (zēniem Valdekā, meitenēm – daļēji minētajā Bruņniecības namā). Tā sagadījās, ka Melita ar savu skolotāju vairākus gadus dzīvoja vienā mājā. “Nekādas sevišķas mīlestība mūsu starpā nebija. Ikdienā viens otru redzējām bieži. Greste kopā ar dēlu Jāni dzīvoja ēkas ceturtajā stāvā. Turpat blakus plašās telpās atradās arī ķīmijas, bioloģijas, zooloģijas un fizikas kabineti. Apakšstāvā bija internāta ēdnīca, kur parasti ēda arī Grestes. Skolotāja dēls mācījās paralēlklasē. Viņš bija kluss, nesabiedrisks, taču ļoti sekmīgs mācībās, sevišķi ķīmijā.
Dzīves drauga atbalsts
Ļoti maz ziņu ir par J.Grestes sievu Paulu. Kā atceras Svarānes kundze, viņa lielākoties dzīvojusi ģimenes lauku mājās Lielvārdē (šī vieta pēc Ķeguma HES uzcelšanas applūda) un bijusi gādīga saimniece. “Ik pa laikam viņa atbrauca, sakārtoja vīriešu mājokli un aizbrauca,” stāsta sirmā kundze.
J.Grestes juniora dzīve bija traģiska. 1934. gadā viņš iestājās Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, iespējams, arī apprecējās. Taču 1941. gada 23. martā čeka jaunekli apcietināja par piedalīšanos pretošanās kustībā, darbojoties nelegālajā organizācijā “Tēvijas sargs”. To apstiprina drīz pēc vācu karaspēka ienākšanas Rīgas Centrālcietumā atrastās Grestes juniora fotogrāfijas pretskatā un profilā – kā jau visiem apcietinātajiem. Diemžēl vairāk ziņu par dēlu nav. Latvijas Universitātes Pedagoģijas muzeja un Latvijas Skolu muzeju biedrības 2006. gadā izdotajā rakstu krājumā “Laikmets un personība” minēts, ka vācu laikā J.Greste bijušajos čekas pagrabos ierīkoja komunistisko teroru atmaskojošu ekspozīciju, kurā bijusi izstādīta cilvēka rokai norauta āda (tautā tolaik diezgan populāri bija stāsti par “čekistiem – nagu maucējiem”). Savai skolniecei M.Svarānei Greste tolaik stāstījis, ka šī āda tomēr nav bijusi atrasta spīdzinātāju kambaros, bet gan viņš to novilcis kādam nezināmam mirušajam. Jaunībā Greste, strādājot morgā, bija izveidojis cilvēka orgānu kolekciju, ko vēlāk izmantoja, skolēniem mācot dabas zinības. Protams, sava dēla bezvēsts pazušanu viņš ļoti pārdzīvojis un, Rīgā satiekoties, par to minējis arī savai agrākajai skolniecei. Grestes savāktos materiālus par padomju varas šausmu darbiem 1940. – 1941. gadā, kas glabājās Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūta pagrabā, atklāja institūta direktors. Par savu atradumu viņš ziņoja čekai. Kas zina, kā būtu risinājušies tālākie notikumi, ja vien 1951. gada 2. februārī Greste nebūtu aizgājis mūžībā. Taču līdz pat septiņdesmitajiem gadiem par viņu publiski runāt nedrīkstēja.
Zināms, ka Paulas un Jāņa Grestu ģimenē piedzima arī otrs dēls, taču bērns nomira mazotnē. Cita Grestes skolniece Elza Cīrule, kas 1921. – 1922. gadā mācījusies Jēkabpils ģimnāzijā, savā atmiņu grāmatā raksta: “Kādā dienā Greste teica mūsu klasei: “Esmu te svešs. Man nav citu draugu kā jūs. Aiznesīsim pēc stundām manu puisīti uz kapsētu.” Tālāk viņa raksta, ka bērēs nav piedalījies neviens skolotājs, nebijis arī mācītāja. No šīs skumjās epizodes kļūst skaidrs, ka, atgriezies no Krievijas, Greste Jēkabpilī neiedzīvojās. Iespējams, arī jaunākā dēla zaudējums lika meklēt mieru citviet. Tā viņš 1922. gadā atnāca uz Jelgavu.
Piecgadnieks nav komunists
Par Grestem dažkārt piedēvētajiem kreisajiem uzskatiem M.Svarāne teic, ka tās ir blēņas. “Piecgadnieks (1905. – 1907. gadu revolūcijas dalībnieks – red.) jau viņš bija, taču ne komunists vai sociāldemokrāts,” piebilst izcilā pedagoga skolniece. Tik tiešām Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma iespaidā drīz pēc direktora Ģederta Odiņa atlaišanas Greste aizgāja no Jelgavas 2. valsts vidusskolas un arī skolotāja darba. Taču no otras puses, tieši izmantojot vadoņa atbalstu, viņam izdevās izveidot Zemes bagātību pētīšanas institūtu un tur turpināt savu pētnieka un minerālu kolekcionāra darbu. Pēc Otrā pasaules kara padomju laikā šis institūts tika iekļauts Latvijas Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūta sastāvā. Mūža pēdējos gadus Greste dzīvoja starp akmeņiem. Lai nebūtu jāsašaurina minerālu ekspozīcija, viņš atteicās gan no dzīvokļa, gan arī no kabineta, pārlaida naktis turpat pie savas kolekcijas. “Lieciet mani mierā! Zem manis akmens, virs manis akmens, pa labi akmens, pa kreisi akmens. Dzīvoju savā akmens sprostā,” tā Greste teicis tiem, kuri gribēja rūpēties par viņa sadzīves apstākļiem. Par izcilā pētnieka darba nodošanu tālākām paaudzēm tolaik nedomāja. Nevienu nopietnu palīgu institūta vadītāji viņam nedeva.
M.Svarāne bija aizgājusi arī uz sava skolotāja bērēm. Pavadījuši viņu daudzi. No institūta ēkas Antonijas un Dzirnavu ielas stūrī cilvēki devušies ielu gājienā līdz pat Raiņa kapiem. Grestes audzēkņi, sevišķi jau tie, kas bija mācījušies skolotāju kursos, centās uzturēt sava skolotāja piemiņu. Liels sarīkojums, veltīts viņa 90. dzimšanas dienai, notika jaunuzceltajā Jelgavas kultūras namā 1966. gadā. Grestes radošā gara, nesavtīgā darba piemērs dzīvoja tālāk. O
Paldies Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja galvenajam krājumu glabātājam Andrejam Dābolam par palīdzību raksta tapšanā.
