Publikācijās par 1916. gada Ziemassvētku kaujām, kad tiek minēti latviešu un arī krievu pulku zaudējumi, esmu sastapies ar neprecizitātēm.
Publikācijās par 1916. gada Ziemassvētku kaujām, kad tiek minēti latviešu un arī krievu pulku zaudējumi, esmu sastapies ar neprecizitātēm. Izmantojot vēstures pētnieka Nacionālo bruņoto spēku pulkveža Jāņa Hartmaņa informāciju, kas iegūta Krievijas Valsts kara vēstures arhīvā Maskavā fondā 2286. –1. lietas 270. –350. lpp., iespējams noskaidrot patieso kritušo, ievainoto un bezvēsts pazudušo latviešu strēlnieku skaitu.
Bez vēsts pazudušo lielākā daļa krita gūstā, bet ievainotie pēc izārstēšanās atgriezās savos pulkos. Uzbrukuma sektorā no Olaines līdz Babītes ezeram līdztekus citām 12. armijas vienībām piedalījās 3. Sibīrijas strēlnieku divīzijas 9.,10., 11. un 12. pulks; 14. Sibīrijas divīzijas 53., 54., un 56. strēlnieku pulks; 4. Sibīrijas divīzijas 16. strēlnieku pulks, 7. Sibīrijas sapieru bataljona 1. rota, 37. haubiču divizions un citas vienības – kopā 36 bataljoni, kas sevišķus panākumus neguva, bet zaudēja 13 348 karavīrus, tajā skaitā 57 kritušus, 199 ievainotus un 19 bez vēsts pazudušus virsniekus, 1856 kritušus, 8418 ievainotus vai kontuzētus un 2799 bez vēsts pazudušus apakšvirsniekus un karavīrus.
Nav zināmi 6. Sevišķās (Ļebedinska) brigādes zaudējumi – tā vairākas reizes ar lieliem upuriem uzbruka Babītes ezera rajonā – un 2. Sibīrijas korpusa karavīru liktenis apkaimē no Olaines uz Kalnciemu – tie uzbrukumā nepiedalījās. Par pavēles nepildīšanu nošāva 74 17. un 55. Sibīrijas strēlnieku pulka karavīrus.
Salīdzinot minētos skaitļus, rodas pamatots jautājums – kāpēc negodinām to latviešu toreizējo kauju biedru – krievu karavīru – piemiņu, kuru mūžīgās atdusas vieta ir Latvijas zemē? Par paraugu nevaram ņemt padomju varas antihumāno rīcību – tā iznīcināja un lika tautai aizmirst Otrajā pasaules karā kritušo latviešu leģionāru un vācu karavīru apbedījumus –, jālīdzinās Vācijas piemēram, kas pat Pirmajā pasaules karā kritušos pretiniekus apbedīja savu karavīru kapsētās, uzlika tiem pieminekļus un kapu plāksnes, mūžos godinot viņu piemiņu. Visiem jāatceras, ka kaujā miris karavīrs, vienalga, kādā formā ietērpts, ir varonis, kura atdusas vietu sargā likums.
Jāpiebilst, ka Janvāra kaujas (sākās 1917. gada 10. (23.) janvārī) minētajā frontes sektorā bija daudz nežēlīgākas un prasīja lielākus upurus. Lai atgūtu zaudēto Ložmetējkalnu, iesaistot pievestās rezerves, vācieši spēcīgas artilērijas uguns un indīgo gāzu atbalstā abos Lielupes krastos sūtīja uzbrukumā 64 000 kājnieku un 4000 jātnieku. Nepārtrauktos pretuzbrukumos un aizstāvēšanās kaujās kopīgi ar Sibīrijas strēlniekiem latviešu strēlnieki 11 kauju dienās un naktīs zaudēja 3635 cīnītājus, 8491 tika ievainots vai pazuda bez vēsts. Abas latviešu brigādes janvāra cīņās, pēc mūsu vēsturnieku informācijas, zaudēja 1168 karavīrus, 2565 tika ievainoti vai pazuda bez vēsts, tajā skaitā arī 80 virsnieku.
Cariskās armijas pulkvedis Fetišovs 1917. gada janvārī rakstīja Valsts Domei: “Man žēl brašo latviešu strēlnieku. Viņi bija tie, kas 23. decembrī pārrāva fronti, radīja vāciešos pilnīgu apjukumu. Nu to visu apzinīgi neģēļi iznīcinājuši, padarījuši par jaunu lappusi mūsu nodevības vēsturē.”
Šogad ar lielu patriotismu atzīmējām 90. gadadienu, kopš latviešu strēlnieki pirmo un vienīgo reizi Pirmā pasaules kara vēsturē pārrāva vācu Austrumu frontes ziemeļu sektoru.
Bet Tīreļpurvs glabā tūkstošiem kritušo likteņstāstu. Daudzas mātes un līgavas ne tikai Latvijā, bet arī tālajā Sibīrijā un Vācijā nesagaidīja mājās sev dārgos un mīļos cilvēkus, kuru varonība šodien mums visiem jāgodina.
***
Zaudējumi latviešu strēlnieku rindās
Latviešu strēlnieku vienības; Virsnieki; Apakšvirsnieki un kareivji
krituši ievainoti, kontuzēti krituši ievainoti, pazuduši kontuzēti
1. brigāde 10 49 3 562 1 897 398
2. brigāde 18 41 – 390 1 852 213
Kopā 28 90 3 952 3 749 611
