Par tradīciju kļuvusi studentu korporācijas «Fraternitas Metropolitana» konventa rudens ekskursija pa Kurzemes cietokšņa kauju un atceres vietām.
Par tradīciju kļuvusi studentu korporācijas «Fraternitas Metropolitana» konventa rudens ekskursija pa Kurzemes cietokšņa kauju un atceres vietām. Arī šogad saulainā septembra dienā uz Kurzemi devās daudzi korporācijas biedri.
Viņu vidū bija cienījami filistri, bijušais jelgavnieks Olafs Brinkmanis ar kundzi, Augusts Kurčins, korporācijas «Ventonia» filistrs no Jelgavas, citi filistri un komilitoņi ar ģimenēm.
Pie pieminekļa uz Talsu – Vandzenes ceļa godinājām mūsu korporācijas komilitoņa Latviešu leģiona kapteiņa Pētera Čevera un viņa vadītās nacionālo partizānu grupas bezkompromisa cīņu pret Latvijas okupāciju pēc kapitulācijas. Leģendārs ir P.Čevera dzīves un kauju ceļš. Dzimis 1914. gada 9. janvārī. Pēc Varakļānu vidusskolas turpinājis studijas Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu fakultātē. Tad iestājies Kara skolā, kuru beidzis 1937. gadā. Dienējis 1. jātnieku pulkā. Jau 1941. gadā kā partizāns sācis cīņu pret boļševismu. Vēlāk to turpinājis 23. policijas bataljonā, sevišķu uzdevumu pulkā «Branderburg – 800». Staļingradas kaujās vadījis izlūku grupu ienaidnieka aizmugurē. No 1943. gada marta līdz kara beigām bijis 19. divīzijas 43. grenadieru pulka prettanku rotas komandieris. Izveidojis savu nacionālo partizānu vienību. Pret to čekisti izsūtīja deviņus nodevējus. Desmitais bija kādreizējais P.Čevera kauju biedrs leģionā leitnants Arvīds Gailītis, kas ar segvārdu Grosbergs «čekas» uzdevumā bija izveidojis viltus partizānu grupu… Naktī, tiekoties ar partizāniem, viņi izmantoja spēcīgu narkotisku līdzekli. Septiņi partizāni tika sagūstīti un aizvesti uz Rīgu. Kara tribunāls P.Čeveram un vēl trim partizāniem piesprieda nāves sodu, ko izpildīja 1951. gada 9. maijā.
Tālāk devāmies uz Vānes pagasta Žiekām, kur 1945. gada 3. oktobrī apšaudē ar čekistiem ievainoja 19. divīzijas artilērijas pulka 3. diviziona komandieri majoru, Latvijas armijas 1. jātnieku pulka virsleitnantu Jāni Ozolu, kura diviziona 7., 8. un 9. baterijas artilēristi kopīgi ar majora Insberga 2. diviziona 12 lielgabaliem apturēja ienaidnieka tanku lavīnu pēc frontes pārrāvuma 1944. gada Ziemassvētku kaujās, nosargājot Kurzemi kritiskā situācijā. Par varonību apbalvots ar ierakstu vācu armijas Goda grāmatā (Mazo Bruņinieka krustu).
Liktenīgajā dienā, 3. oktobrī, ar J.Ozolu kopā bija viņa diviziona 7. baterijas virsnieks leitnants Sergejs Golubevs, LU Tiesību zinātņu fakultātes students, korporācijas «Fraternitas Metropolitana» komiltonis, kura un baterijas komandiera kapteiņa Aleksandra Otsona raitnieks biju no 1944. gada augusta līdz decembrim, kad mani nozīmēja par lādētāju pie 1. lielgabala. Esmu S.Golubevam bezgala pateicīgs par rūpību un gādību, ko viņš izrādīja pret mani kā savas korporācijas filistra Hugo Hartmaņa dēlu. Iespējams, ka nebūtu atgriezies Jelgavā, jo no sākuma biju nozīmēts pie sakarniekiem, ko sauca par «Nāves eņģeļiem». Visus garos pēckara gadus meklēju ziņas par S.Golubeva likteni.
Tikai tagad izdevās noskaidrot, ka abus virsniekus, kas, tērpušies civilajās drēbēs, gājuši pa ceļu no Glāzniekiem uz Vāni, pārsteiguši čekisti, kas pēc apšaudes sagūstījuši J.Ozolu, bet S.Golubevu ar smagu ievainojumu galvā bezsamaņā likuši aizvest uz Aizupi, kur bija kara hospitālis. Majors J.Ozols notiesāts «par dzimtenes nodevību» uz 20 gadiem katorgā, kur arī gājis bojā. Nav zināma viņa, P.Čevera, S.Golubeva un daudzu tūkstošu kaujās pret ienaidnieku kritušo latviešu atdusas vietas. Tās apzināt un godināt viņu atceri ir mūsu svētākais pienākums. Varbūt starp lasītājiem ir kāds, kas 1945. gadā strādāja vai atradās padomju kara hospitālī Aizupē? Lūdzu atsaukties!
Lai godinātu un iezīmētu abu virsnieku pēdējo kauju vietu, atceres brīža laikā iestādījām pie Žieku mājām divus ozoliņus.
Atceļā bijām cerējuši apskatīt Kurzemes cietokšņa muzeju Zantē, tomēr nokavējām pieteikto laiku, tamdēļ neizdevās apskatīt interesanto ekspozīciju, kuras daļa atrodas zem klajas debess. Pārsteidza sakoptība Lestenes Brāļu kapos. Pirmo reizi varējām apskatīt Lestenes baznīcas iekšpusi, iepazīties ar Goda grāmatu, kur bez ģenerāļa M.Hartmaņa paraksta ir arī 19. divīzijas komandiera Štrekenbaha, virsnieku, ārstu un leģionāru paraksti.
Reizē ar rudenīgo lietu ieradāmies pie Rumbu un Dirbu pieminekļiem, nobraucām gar 7. baterijas kauju pozīcijām 1944. gada Ziemassvētku kaujās.
Gandarīti par paveikto un iegūtajām atziņām par latviešu cīņu par tautas brīvību un neatkarību, atgriezāmies mājās.
