Patīkami, ka Jelgavas vārds gadu laikā ir izgājis pasaulē ar gana retu tradīciju – ledus skulptūru svētkiem. Nav pārsteigums par dažādiem mūzikas un citu mākslas veidu ikgadējiem pasākumiem, bet mēs esam spējuši ienest daudzveidībā nudien rozīnīti, turklāt ziemas viducī. Vienīgais mīnuss, ko iepriekš nevar paredzēt, saistīts ar laika apstākļiem. Citugad skulptūru skatītājus sagaidīja vairāk vai mazāk «noraudājušies» ledus gabaliņi, kuros tikai varēja nojaust mākslinieka ideju, bet šogad sals bija «mūsējais». Svētku sakarā priekšplānā izvirzās divi jautājumi – vai tas mums šodienas spiedīgajos apstākļos ir vajadzīgs un «paceļams», un – vai par skulptūru skatīšanu jāiekasē nauda. Uz pirmo jāatbild viennozīmīgi – jā, šādi svētki mums ir nepieciešami. Turklāt ne tikai mums, jelgavniekiem. Varam atcerēties tos daudzos draugus, paziņas un radus, kas šajās dienās pieteicās ciemos no visas Latvijas. Savukārt atbilde uz otru jautājumu par ieejas maksu, lai arī šķiet neviennozīmīga, tomēr meklējama pirmajā. Tas latiņš, ko samaksājam, nav izšķirošais pat šodien katra «krīzes budžetā». Jācer, ka organizatori nešaubīsies par vajadzību ko tādu rīkot arī nākamgad.Pie darvas pilieniem noteikti jāmin divas lietas. Pirmkārt, norāžu trūkums uz Uzvaras parku uz galvenajiem iebraucamajiem ceļiem Jelgavā, kā arī dzelzceļa stacijā un autoostā. Otrkārt, slidenās ielas! Ar abiem iespējams tikt galā bez lieliem papildu ieguldījumiem. Vajag tikai gribēt.
