Pēdējā laikā liela ažiotāža sacelta ap jauno izrādi «Salome» Jaunajā Rīgas teātrī.
Pēdējā laikā liela ažiotāža sacelta ap jauno izrādi «Salome» Jaunajā Rīgas teātrī.
Gudri kritiķi meklē visādas vainas, skatītāji pārpilda zāli, un katram pēc izrādes noskatīšanās rodas savi jautājumi.
Divtūkstoņgadļgās kaislļbas
«Salomes» sižeta pamatā ir Bībeles epizode par Jāni Kristītāju, pēdējo no praviešiem. Valdnieks Hērods, savas pameitas Salomes savaldzināts, pēc viņas plīvura dejas zvēr izpildīt jebkuru tās vēlēšanos. Salome vēlas Jāņa Kristītāja galvu.
Simtgadļgās kaislļbas
1892. gadā Londonā aizliedz izrādīt Oskara Vailda (1856. 1900.) lugu «Salome», kuras viela aizgūta no Flobēra noveles un pa daļai arī no Kartāgas romāna «Salambo». Šis ir dekadences raksturīgākais skatuves darbs ar nepārprotamu franču simbolisma ietekmi.
«Īpatnēji vaildiska tikai varones perversā erotiskā dziņa,» atzīst R.Egle un A.Upīts «Pasaules rakstniecības vēsturē».
Ņodienas kaislļbas
Kas perverss un erotisks toreiz, tagad varbūt šķistu gluži normāls. Ja nebūtu perversās un erotiskās Regnāra Vaivara režijas. Šeit Salome (Anita Sproģe, citreiz Gundega Ozolīte) ir uzspēlēti bērnišķīga, nervoza meitene ar Bjorkas vaibstiem un ugunssarkanu parūku, pravietis Johanons (Kaspars Znotiņš) rūcošs, uzbudināts šamanis (pēc izskata kā «Prodigy»), Hērods (Ģirts Krūmiņš) ādās tērpts despots.
Mītu un šodienas sajaukumā nav jāmeklē reāli tēli un attiecības. Personas viena ar otru nemaz nerunā, katrs ir aizņemts ar savu iekšējo ārprātu, tāpēc darbojas katrs pats par sevi.
Bezgala ironisks ir izrādes reklāmsauklis «Jauni un skaisti aktieri krāšņā telpā». Šīspasaules tukšajās, neglītajās sienās cieņā ir tikai neglītais un perversais.
No Vailda lugas šeit palicis pāri maz. Regnāra Vaivara izvēlētā viela sākotnēji šķiet absolūti haotiska, bet beigās atstāj pavisam nelielas etīdes iespaidu. Darbība risinās gausi, nav piepildīta un neizraisa vēlēšanos pārdzīvot notiekošo.
Jaukākā lugas sastāvdaļa ir pirmatnējā stila mūzika, kuras rāmajā pavadījumā visas briesmu lietas kļūst par elēģisku bēdu stāstu.
Izrāde noteikti nepatiks plašam skatītāju lokam. Taču skatīta starp divām Nacionālā teātra izrādēm, tā varētu atklāt dažas jaunas izjūtas.
