Var uzskatīt, ka izrāde par lielākiem un mazākiem kretīniem turpinās pilnu sparu, un jau tuvākajā nākotnē sagaidāms ne viens vien jauns cēliens.
Var uzskatīt, ka izrāde par lielākiem un mazākiem kretīniem turpinās pilnu sparu, un jau tuvākajā nākotnē sagaidāms ne viens vien jauns cēliens. Uz pirmdien medijos aktualizēto jautājumu, kādus melus varam sagaidīt turpmāk, atbilde nebija ilgi jāgaida. Latvijas Televīzijas veiktā tālruņa sarunu publiskošana kļuva par iemeslu pat tādam negaidītam pavērsienam, ka pēc ilgāka pārtraukuma atrādīties tālrādē gluži kā no mākoņiem nolaidās daudzkārtējais premjers Andris Šķēle. Šoreiz vis neatgriezās, lai strādātu, drīzāk gan – lai blefotu vai vismaz uzkarinātu uz ausīm kādu makaronu.
Sākt varētu kaut vai ar tik banālu lietu kā miglas pūšana par to, ka Tautas partijas (TP) “ierindas biedrs” mistiski kļuvis par nelaimīgas sakritības upuri, jo nav saņēmis pa elektronisko pastu televīzijas ziņu dienesta sūtītos jautājumus (lai gan izdruka televīzijā liecina par pretējo) un vēl mistiskākā vīzē nav bijis sazvanāms ne ar mobilo sakaru starpniecību, ne arī pašam piederošajā uzņēmumā.
Ņemot vērā ekspolitiķa līdzšinējo darbību, stipri jāšaubās par to, ka bijušajam “oranžo” vadonim ir nepietiekamas datorprasmes, lai atvērtu viņam sūtītu elektronisku dokumentu ar jautājumiem, tā ka šis arguments neiztur kritiku. Drīzāk jautājumi izrādījušies pārāk neērti, un tādēļ izvēlēta strausa taktika. Vismaz uz mirkli kaut mazliet attīrīties no nepatīkamās vircas šalts Šķēlem izdevās, kā pilnīgi patiesu pasniedzot šaubīgo pieņēmumu par sakaru traucējumiem, ko neviens no skatītāju auditorijas uzreiz pārbaudīt nevar.
Vēl interesantāks ir cits fakts. Iepriekš savās liecībās prokuratūrā Šķēle apgalvojis, ka Jūrmalas Domes deputātu Ilmāru Ančānu nepazīst, tomēr no telefona sarunu atšifrējumiem redzams, ka lielais “valsts mīlētājs” savam sarunu biedram bijušajam BMW tirgonim Germanam Milušam neuzdod nevienu jautājumu par to, kas ir Ančāns, lai gan runa nepārprotami ir par naudu daudzu tūkstošu apmērā.
Krāsas vēl vairāk sabiezina nebeidzamās pretrunas TP biedru vidū. Līdz šim par Šķēles lomu partijā dzirdēti vispretrunīgākie apgalvojumi, un arī šī kukuļdošanas skandāla ietvaros partijas dibinātājs un viņa līdzgaitnieki par telefona zvaniem un to adresātiem mēdz izteikt pretējus apgalvojumus.
Visā lielajā nesmukumā politiskās liekulības tirgū premjers Kalvītis oranžo toni centies paspodrināt vēl vairāk, teatrāli uzsverot tāda ministra nespēju strādāt, kurš nebauda sabiedrības uzticību. (Būsim godīgi, ja amatpersonām par kritēriju izvirzītu sabiedrības uzticību, valdības locekļus vien vajadzētu mainīt katru mēnesi, par Saeimas deputātiem pat nerunājot.) Turklāt šajā situācijā Šlesera padarīšana par teju vai vienīgo “sitamo suni” pašai TP un citiem skandālā un melos iepītajiem nāk tikai par labu, jo tas ir labi pārbaudīts uzmanības novēršanas veids.
Eksministra nosacījums – lai par notikušo lemj tiesa – tiesiskā valstī būtu diezgan loģisks. Tomēr, atceroties virkni iepriekš piedzīvoto skandālu ar sekojošu “čiku” tiesas zālēs, ir pamats uzskatīt, ka ar varas svētību Temīdas jau tā aizsietās acis likuma ietvaros nav grūti aizsmērēt vēl vairāk, afēristiem ļaujot atmazgāties kristāltīriem. Vai tādā gadījumā vispār var runāt par tiesisku valsti?
Toties publikas acīm beidzot atklājies, ka līdz šim relatīvi pretējās nometnēs bijušie politikas grandi Šlesers un Šķēle ir daudz tuvāki, nekā jebkad varētu domāt. Apliecinot savu interešu radniecību, pēc skandāla nākšanas gaismā abi kungi – kikbokseris eksministrs un izbijušais lielrūpnieks – nu var droši vienoties kopīgā dziesmā par to, ka “jāsaka, vai ne, viena lieta – mīlestība pret valsti un vajadzība blefot nāk no iekšām”. Turklāt jau krietni pasen.
