Sandis Kondrāts, mākslinieks un uzņēmējs, 11. Starptautiskā ledus skulptūru festivāla dalībnieks.
Uz Jelgavu no Rīgas devos pirmdien agri no rīta, ar instrumentiem pilnu mašīnu, cīņas sparu un darboties prieku. Pēcpusdienā pilsētā ieradās arī citi mākslinieki, bet vakarā festivāla organizatori mums viesnīcas «Jelgava» pagrabiņā bija sarīkojuši tikšanos. Tur sastapu savus kolēģus, ar kuriem esmu pazīstams jau no iepriekšējiem festivāliem, bija arī pa kādai jaunai, vēl neredzētai sejai. Kopā atcerējāmies iepriekšējos festivālus Jelgavā, par kuriem man palikušas labas atmiņas.Priecē, ka gandrīz visu nedēļu gaisa temperatūra turējās mīnusos un nebija kā pagājušajā gadā, kad festivāla tēma bija «Ūdens pasaule» un tāda bija arī visapkārt. Uzvaras parkā man patīk labāk nekā aiz pilsētas kultūras nama – nožogota, labiekārtota vide, aprīkota ar visu nepieciešamo infrastruktūru, tāpēc ērti strādāt, un arī skulptūras tur izskatās krietni labāk. Otrdien un pusi trešdienas pavadīju, strādājot pie mazās skulptūras. Mans uzņēmums SIA «Frostiart Baltic» arī piegādāja ledus blokus to veidošanai. Man kā māksliniekam un arī uzņēmējam patika festivāla organizatoru darbs. Atsaucīgi, saprotoši, izpalīdzīgi bija ne tikai pašvaldības aģentūras «Kultūra» vadības cilvēki, bet arī tehniskie palīgi un traktoristi, kas māksliniekam ir ļoti svarīgi, jo ne vienmēr viņš viens pats var pacelt ledus bloku. Domāts tika arī par atpūtas programmu – vienu no vakariem pavadījām spēlējot boulingu.Trešdien pusdienlaikā atveda lielos ledus blokus no Somijas pilsētas Pello – īstu arktisko ledu. Dienas gaitā notika darbības ap šiem masīvajiem klučiem – kur tos labāk novietot, kā iegrozīt, bet pēc tam dalībnieki izlozēja vietas. Tā mēs kopā ar kolēģi Uldi Zariņu sākām darbu pie lielās skulptūras «Bibliotekāres rīts» – interpretācijas par mūsdienu Pelnrušķītes deju ar eņģeli, mirkli starp nomodu un sapni. Bibliotekāres veic lielu darbu, bet cilvēki uz bibliotēku pēc grāmatas atnāk kā uz veikalu pēc preces, un viņu darbs bieži vien netiek novērtēts – kā Pelnrušķītēm. Mūsu sadarbība ir tāda – kolēģis ir darba idejas un koncepcijas autors, bet es palīdzu, asistēju.Ceturtdien no rīta turpinājām strādāt pie lielās skulptūras – bloki jau bija novietoti, sākās ražens darbs, kas turpinājās vēl piektdien vēlu vakarā, kad pēc pulksten 22 veicām darba gala apstrādi ar asiem kaltiem.Šorīt, kad atklās skulptūru parku, pats būšu klāt, jo man patīk vērot skatītāju reakciju, atbildēt uz viņu jautājumiem. Mākslinieks un skatītājs – tas ir abpusēji pozitīvs process, kurā var gūt jaunas atziņas un domas. Kā žūrija vērtēs, tā būs. Cilvēkiem ir dažāda gaume, bet gan jau kāds labs darbs tiks attiecīgi novērtēts. Man ļoti patīk lietuviešu kolēģu Alģirda Bosa un Kestuta Musteika darbs «Piena ceļš», kura kompozīcijā redzamas divas cilvēku galvas.
