Dāvināšanas drudža laikā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs laidis klajā informatīvo materiālu valsts amatpersonām – par dāvanām.
Dāvināšanas drudža laikā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs laidis klajā informatīvo materiālu valsts amatpersonām – par dāvanām. “Apmaiņa ar dāvanām,” raksta KNAB bukleta ievadā, “kā sociāla parādība ir pazīstama kopš senseniem laikiem. Dāvanu pasniegšana tiek praktizēta kā cieņas izrādīšanas, labvēlīgas attieksmes iegūšanas un pozitīvu attiecību nodibināšanas veids. (..) Zinātniskie pētījumi ir pierādījuši, ka dāvanas ietekmē cilvēku uzvedību. Pieņemtais labums rada saistību sajūtu, un rodas vēlme atmaksāt, pateikties.” Pamatdoma ir samērā kodolīga – demokrātiskā valstī līdztekus dāvanai kā sociālai parādībai pastāv “dāvana” kā tiesiska parādība. Tiesa gan, “de facto” striktas robežas starp šīm dāvanām nav. Likumu pamatdoma gan ir nemainīga – “dāvana” valsts amatpersonai ir tabu, jo rada emocionālu saikni ar un pienākumu pret dāvinātāju, tāpēc amatpersona nespēj būt objektīva.
Dāvanas iegrožošana pēc savas būtības ir vienkārša juridiska konstrukcija. Saskaņā ar likumu tas ir viss: visi, ikviens un jebkāds labums, ko amatpersona pieņem, tostarp arī ārpus vai bez acīmredzamas saistības ar amata pienākumu pildīšanu, ja attiecībā uz dāvinātāju divu gadu laikā pirms dāvanas pieņemšanas veikusi darbības, kas izriet no tās amata pilnvarām. Turpretim, ja šādu dāvinātāja un apdāvināmā attiecību nav bijis, velte netiek uzskatīta par tādu, kas pieņemta, pārkāpjot likumu. Tiesa gan, vēl divus gadus pēc tam amatpersonai aizliegts veikt jebkādas ar tās amatu saistītas funkcijas attiecībā uz dāvinātāju.
Reālisti ātri aprēķinās –, ņemot vērā to, ka likums faktiski vairs nenošķir “dāvanu” pēc to mantiskās vērtības, katra godīga amatpersona ik pēc diviem gadiem var pilnīgi likumīgi pieņemt faktiski jebkuru dāvanu. Ciniķi tikpat pamatoti norādīs, ka šī matemātika ir lieka, jo kontrolēt šo senseno tradīciju augļus ir faktiski neiespējami. Vilšus vai nevilšus, bet izrādās, ka izpratnē par dāvanas nesaraujamo saikni ar dāvinātāju, lai arī, visticamāk, izmantojot sociālpsiholoģijas atziņas, KNAB pieslējies Marsela Mosa viedoklim, ka ikviena dāvana rada savstarpējību, sasaistot dāvanas devēju un saņēmēju ar līgumam līdzīgu pienākumu sniegt dotajam atbilstošu pretizpildījumu. Atbildot uz jautājumu par šīs nesaraujamās saiknes izcelšanos, Moss izmantoja piemēru par Maoru izpratni par lietas dabu. Saskaņā ar to ikvienam labumam – taustāmam vai netveramam – piemīt gars (hau), kas saista dāvanu ar tās devēju. Caur to lieta ir daļa no tās devēja, kā dēļ dāvinātājs to nevar nedz atsavināt, nedz arī atteikties no tiesībām saņemt pateicību no tā, kam tā nodota. Dāvana vienmēr saista personas neatkarīgi no to gribas.
Raugoties uz likuma burtu, iznāk, ka Latvijas likumdevējs jau krietni sen ir mēģinājis noteikt “hau” “noilgumu”. Saskaņā ar likumu divus gadus pēc mantiska labuma/lēmuma pieņemšanas likumdevējs to vairs neuzskata par būtisku apsvērumu, izvērtējot amatpersonas objektivitāti, interešu konflikta situācijas esamību vai neesamību. Minētais sasaucas ar Morisa Bloka ideju, ka laika distance no dāvināšanas līdz atdarīšanas brīdim ir tieši saistīta ar rīcības moralitāti. Jo lielāks šis atstatums, jo lielāka varbūtība, ka dāvana būs “brīva”, un, jo brīvāka, jo morāli augstvērtīgāka.
Latvijas likums nosaka atsevišķas lietu kategorijas, kuras nav uzskatāmas par “dāvanām”, un tās ir saskaņā ar likumu pasniegtas balvas, likumiskas garantijas, komersantu piedāvātas atlaides, kā arī lietas, kuru mantiskā vērtība nepārsniedz minimālās mēnešalgas apmēru, un ziedi. Šādos gadījumos likums melns uz balta paredz, ka saikne starp dāvinātāju un dāvanas saņēmēju nerodas. Vienīgā problēma, ka neviena šī kategorija atsevišķi, nedz arī tās visas kopā nav viegli vispārināmas, lai atrastu pēc kādiem kritērijiem, izņemot likuma burtu, darbojas šis “inteliģentais “hau””, tādēļ atliek pievērsties tam, kā šādas situācijas risina citās valstīs.
Lielā mērā pārņemot Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācijas ieteikto praksi, piemēram, Austrālijā izstrādātas vadlīnijas, kas palīdz novērtēt, vai amatpersonai piedāvātā dāvana ir vai nav atbilstoša likuma burtam un garam.
Vai dāvana ir patiesa pateicība tā vietā, lai būtu pamudinājums?
Vai, pieņemot dāvanu, es spēšu saglabāt objektivitāti saprātīga vērotāja acīs?
Vai es visās situācijās varēšu justies brīvs no pienākuma atdarīt ar labu dāvanas devējam?
Vai es justos komfortabli, ja par šo dāvanu uzzinātu manā darbavietā, mūsu klienti vai plašāka sabiedrība?
Tomēr jāteic, ka nedz šie puslīdz juridiskie kritēriji, nedz Latvijas likumā ietvertais (ne)dāvanu uzskaitījums nav būtiski atšķirīgi no antropologu veikuma. Mosa oponentu izmantotajiem raksturojošajiem lielumiem, argumentējot, ka ne visas dāvanas rada savstarpējību un neredzamu kontraktu starp “donoru” un dāvanas saņēmēju. Līdzīgi ir Žaka Deridā četri “brīvās” dāvanas raksturlielumi, kas paredz, ka šāda “brīva” dāvana vienlaikus nerada savstarpējību; saņēmējs neidentificē labumu kā dāvanu vai sevi kā dāvanas saņēmēju; labuma devējs neuzskata to par dāvanu; lieta neizskatās kā dāvana.
Kāda jēga no šāda pieticīga mēģinājuma juristam iekāpt antropologa kurpēs? Šķiet, to visprecīzāk formulējis Metjū Stjuarts, sakot: “Menedžmenta teorijai nav satura (..). Ja vēlies ko sasniegt biznesā, nemācies biznesa administrāciju, labāk izvēlies filozofiju.” Izskatās, ka arī interešu konfliktu likuma skaidrošanas un ierobežojumu pamatošanas lietā nākotnē daudz kas būtu sakāms antropologiem un sociologiem, juristu dzelžaino loģiku vismaz uz brīdi turot drošā attālumā. Bet līdz tam brīdim atliek novēlēt daudz veiksmīgu savstarpējību ar Ziemassvētku vecīti!
Saīsināti no politika.lv
